Emocijas

• Evolūcijas gaitā izstrādājušies nervu sistēmas pašregulācijas reakciju kompleksi, ko izraisa dzīvniekam vai cilvēkam nozīmīgas problēmsituācijas un kas ļoti spēcīgi ierosina vai kavē nervu sistēmas un visa organisma enerģētisko un funkcionālo rezervju mobilizēšanu un izmantošanu kāda izturēšanās veida realizācijai.

• Emocijas atkarībā no to intensitātes un specifikas (kvalitātes) saistītas ar ļoti daudzveidīgām, bet tajā pašā laikā noteiktām galvas smadzeņu, veģetatīvās nervu sistēmas, skeleta muskulatūras, audu vielmaiņas, asinsrites, kā arī iekšējās sekrēcijas, elpošanas, gremošanas u.c. orgānu funkcionālā stāvokļa un reaktivitātes pārmaiņām.

• Šīs pārmaiņas kopumā veido īpašu organisma gatavības stāvokli, funkcionālu ievirzi, kas izpaužas specifiskā reaģēšanā uz vienu vai otru ārējās vides kairinājumu. Piemēram, darba prieka un pacilātības emocijas rada tādu nervu sistēmas un organisma gatavības stāvokli, kurā ikviena jauna problēma vai jauns uzdevums, kas cilvēkam izvirzās darbā vai sadzīvē, izraisa ļoti efektīvu informācijas pārstrādi, savlaicīgu lēmuma pieņemšanu un atbilstošu rīcību šīs problēmas vai uzdevuma radošai atrisināšanai, bez tam šajā laikā cilvēks nejūt nogurumu, smadzenes un skeleta muskulatūra darbojas ar optimālu sasprindzinājumu (tonusu) un augstu lietderības koeficientu, bet audu vielmaiņa un iekšējie orgāni stabili nodrošina smadzeņu un muskulatūras optimālus apgādi ar skābekli un enerģiju;.

• Emocijas cilvēkam cieši saistītas ar psihisko darbību, it īpaši ar intelektuālo darbību — domāšanu, iztēli, izziņu. Emocijas izveidojas dzīves pieredzē uz iedzimto afektu mehānismu pamata.

• Afekti atšķiras no emocijas ar izteiktu vienveidību, automātiskumu un neatkarību no cilvēka augstākajām psihiskajām funkcijām, no cilvēka prāta kontroles. Ar apziņas kontroli daudz vieglāk iespējams laikus novērst afekta stāvokļu — primitīvu dusmu, agresivitātes, baiļu, sāpju reakciju rašanos nekā regulēt to gaitu, ja tie jau izveidojušies. Ar gribas piepūli cilvēks gan spēj zināmā mērā apspiest afekta ārējās izpausmes, taču nespēj ietekmēt vētrainās iekšējās reakcijas, kas pavada afektu. Daudz vairāk cilvēks spēj regulēt emocijas norisi, mainīt gan to kvalitāti, gan intensitāti.

• Ieteiktas dažādas emocijas klasifikācijas pēc emocijas specifikas. Vispopulārākais ir emocijas iedalījums pozitīvās un negatīvās. Taču šāds iedalījums ir ļoti nosacīts, jo noteiktos apstākļos pozitīvās emocijas var pārvērsties organismam un indivīdam neizdevīgās, pat kaitīgās, tātad negatīvās, un otrādi — negatīvās emocijas var pārvērsties organismam noderīgās, tātad pozitīvās, piemēram, ieilgusi pārāk liela prieka un pacilātības sajūta var cilvēku traucēt laikā ievērot signālus, kas prasa mobilizēties draudošu grūtību pārvarēšanai, bet skumju un bēdu, pat izmisuma sajūta var palīdzēt cilvēkam pārvērtēt savu dzīves ievirzi, savus mērķus un uzdevumus, pacelt tos augstākā, objektīvajai īstenībai, sabiedrības un personības interesēm vairāk atbilstošā līmenī.

 No psihofizioloģijas viedokļa emocijas iedala 3 grupās:

• 1.Emocijas, kas mobilizē un sagatavo nervu sistēmu un visu organismu gaidāmai intensīvai garīgai vai garīgi fiziskai slodzei. Pie tām pieder darba prieka un iniciatīvas, trauksmes, agresivitātes, dusmu, naida, baiļu u.tml. emocijas. Tās visas saistītas ar grūtu problēmsituāciju risināšanu, ar bioloģiski, psiholoģiski vai sociāli nozīmīgu rīcības mērķu un programmu izvirzīšanu, ar gaidāmo rīcības rezultātu neirālo modeļu izveidošanu galvas smadzenēs (psihiskā darbība), ar nervu sistēmas sasprindzinājuma krasu palielināšanos, ar organisma iekšējās vides mobilizēšanu, lai nodrošinātu intensīvu skābekļa un barības vielu piegādi skeleta muskulatūrai varbūtējas intensīvas fiziskās slodzes gadījumā.

• 2.Emocijas, kas saistītas ar cilvēka rīcības mērķu un uzdevumu faktisko realizēšanu, ar problēmsituāciju sekmīgu atrisināšanu, ar galvas smadzenēs izveidoto neirālo modeļu apstiprināšanu — kad cilvēka rīcības faktiskā norise un rezultāti atbilst gaidītajiem rezultātiem, kad cilvēka realizētā jaunā situācija atbilst tās neirālajam modelim. Pie šīs grupas pieder prieka un laimes emocijas, kas izraisās pēc paveikta darba vai cita sasniegta nozīmīga mērķa, labsajūta, kas rodas ēdot, lietojot garšvielas, dzērienus, u.tml., emocijas, kuras ierosina mūzikas klausīšanās, mākslas darba un dabas ainavu vērošana, cilvēku savstarpējo attiecību optimāla nokārtošanās u.tml. Šādas emocijas pakāpeniski samazina nervu sasprindzinājumu līdz optimālam, ja tas sākotnēji bijis ļoti stiprs, vai arī palielina līdz optimālam, ja tas bijis samērā mazs.

• 3. Emocijas, kuras saistītas ar cilvēka nespēju — neprasmi vai objektīvu neiespējamību — realizēt mērķus un situācijas, kas viņam subjektīvi liekas pilnīgi nepieciešami. Cilvēka galvas smadzenēs izveidojušās spēcīgas dominējošas un inertas funkcionālās sistēmas — vēlamo situāciju neirālie modeļi, kuriem cilvēks, lai arī kā pūlētos, tomēr nespēj rast apstiprinājumu, nespēj šos modeļus realizēt īstenībā. Pie šās grupas pieder bēdu un izmisuma emocijas, kas saistītas ar tuvinieku slimību vai nāvi, ar tuva cilvēka zaudēšanu ilgstošas šķiršanās gadījumā, ar dārgas draudzības iziršanu, ar nespēju realizēt kādu sen iecerētu mērķi, piemēram, iestāties izraudzītajā mācību iestādē, gūt gaidītos panākumus sportā, mākslā u.tml. Šāda veida emocijās sākotnēji ilgstošam un lielam, bet neproduktīvam nervu sasprindzinājumam var sekot krasa tā samazināšanās un psihiska depresija.

• Emocijas saistītas ar straujām veģetatīvās nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa maiņām, turklāt vienlaikus mainās gan simpātiskās, gan parasimpātiskās sistēmas aktivitāte. Mērenas patīkamas emocijas pastiprina galvenokārt parasimpātisko nervu aktivitāti, bet mērenas nepatīkamas, piemēram, ar sāpēm saistītas emocijas — simpātisko nervu aktivitāti. Spēcīgas emocijas, kā patīkamās, tā nepatīkamās, krasi palielina gan simpātisko, gan parasimpātisko nervu aktivitāti.

• Emociju specifiku lielā mērā nosaka galvas smadzeņu struktūru sarežģītā savstarpējo ietekmju mozaīka. Galvenā nozīme te ir galvas smadzeņu garozas, limbiskās sistēmas, hipotalāma un retikulārās formācijas daudzveidīgajiem savstarpējiem sakariem un ietekmēm, konkrētām nervu šūnu grupām un veidojumiem, kuros visintensīvāk riņķo impulsi un rodas vislielākā aktivitāte. Emocijas specifiku ietekmē arī impulsi, kas ieplūst galvas smadzenēs (it īpaši hipotalāma) no skeleta muskulatūras un iekšējiem orgāniem. Ļoti spēcīga emocionāla uzbudinājuma brīžos hipotalāma struktūras tiek tik intensīvi aktivētas, ka sāk stipri kavēt garozas aktivitāti, pavājinot tos ļoti diferencētos garozas procesus, kas nodrošina psihisko darbību, arī apzinātu uzmanības ievirzi un gribas kontroli pār izturēšanos.