Kavēšana

• Aktīvs bioloģisks process, kas organisma regulatorisko procesu ietekmē samazina, pārtrauc vai novērš šūnu vai orgānu ierosu.

• Kavēšanai ir izšķiroša nozīme reflektorisko norišu izveidē un koordinācijā, šo procesu apzīmē dažādi, ņemot par pamatu vai nu elektrofizioloģiski konstatējamās norises nervu šūnā, vai arī tos ārējos apstākļus, kuros izdodas izraisīt un novērot kavēšanās procesu.

• Šūnā kavēšanās izpausme ir ierosināmības samazināšanās vai šūnas specifiskās funkcijas pavājināšanās. Konkrētie kavēšana mehānismi var būt dažādi. Visbiežāk kavēšanos šūnā izraisa īpašas ķīmiskas vielas — kavētājmediatori, kas izdalās no inervējošo nervu šķiedru galiem uz šūnas membrānas un paaugstina tās elektriskās polarizācijas līmeni, tādējādi samazinot ierosināmību vai pārtraucot jau norisošo ierosas procesu, šāds postsinaptiskās kavēšana veids plaši izplatīts cns, citos gadījumos tiek bloķētas nervu šķiedras, pa kurām šūnai var pienākt ierosa, tāpēc šūnas aktivitāte samazinās — presinaptiskā kavēšanās.

• Pēc kavēšana lokalizācijas izšķir perifērisko kavēšanos, ko orgānos izraisa atbilstošā nerva ierosa (piemēram, klejotājnerva kustību šķiedru impulsi palēnina sirdsdarbību), un centrālo kavēšanaos, kas izveidojas smadzeņu šūnās un centros un jau smadzeņu struktūrās pavājina, pārtrauc vai novērš noteiktu reflektorisko reakciju.

• Centrālajai kavēšanai ir koordinācijas nozīme, tās izcelsme ir reflektoriska, un tā novirza ierosu noteiktos nervu ceļos, izšķir ārējo un iekšējo kavēšanu.

• Ārējās kavēšanas izpausme ir beznosacījuma reflekss, iekšējās — nosacījuma reflekss, kas izveidojas pieredzē. Universāla cns darbības īpatnība ir tā, ka ierosa, aktivitāte vienās nervu šūnu grupās vienmēr saistītas ar kavēšanos citās nervu šūnās, šāda reciproka kavēšanās, kas ir tipisks ārējās kavēšanās paveids, ir mērķtiecīgu un koordinētu (saskaņotu) reflektorisko reakciju obligāts priekšnoteikums.

• Organisma ārējās un iekšējās vides kairinātāju pārbagātība ik brīdi varētu būt par cēloni daudzām dažādām reflektoriskām norisēm, pat pretējām pēc savas ārējās izpausmes vai pat vienlaikus neiespējamām. Ar sajūgtās kavēšanās palīdzību cns notiek saskaņota bioloģiski svarīgāko reflektorisko atbilžu atlase, tipisks piemērs ir muguras smadzeņu kustību nervu šūnu aktivitātes regulācija, vienu muskuļu grupu, piemēram, kājas saliecēju kustību nervu šūnu ierosa vienmēr ir saistīta ar kavēšanās antagonistisko (pretējas funkcijas, piemēram, kājas atliecēju) grupu kustību nervu šūnās.

• Līdzīgas attiecības ir arī starp augstākiem sarežģītu reflektorisko reakciju centriem, tā, piemēram, ja dzīvnieks ēšanas laikā saņem kairinājumu, kas rada sāpes, tā ietekmē veidojas reflektoriska aizsargreakcija un tiek aizkavēts barības rīšanas reflekss — pārsvaru gūst bioloģiski svarīgākās norises.

• Iekšējai kavēšanai ir vairāki paveidi, no kuriem galvenā ir dzēšanas kavēšana, tā rodas apstākļos, kad nosacījuma kairinājumus, uz kuru pamata izveidots nosacījuma reflekss, atkārtoti nepastiprina beznosacījuma kairinājumu, tāpēc nosacījuma kairinājumi pārstāj izraisīt nosacījuma refleksu un tas dziest.

• Dzēšanas kavēšana pamatā ir diferencējošajai kavēšanai, kas izpaužas tādējādi, ka no vairākiem fizikāli vai ķīmiski līdzīgiem nosacījuma kairinājumiem, piemēram, skaņas signāliem, kuru vienīgā atšķirība ir mazliet citāda frekvence (augstums), vieni izraisa nosacījuma refleksu, citi — kavējošie signāli — aizkavē tā rašanos. Dzēšanas kavēšanās ilgumu nosacīti reflektoriskā ceļā regulē smadzeņu laika atskaites mehānismi, tie dod iespēju izstrādāt atvirzītos un vēlīnos nosacījuma refleksus, kad nosacījuma kairinājums sākumā kavē izveidoto refleksu, bet pēc noteikta laika, piemēram, pēc minūtes, kavēšana beidzas un rodas nosacījuma reflekss. Iekšējās kavēšanās neirālajiem mehānismiem ir svarīga nozīme cilvēka intelektuālajā un emocionālajā darbībā, kā arī izturēšanās sfērā. Ik reizes, kad, risinot kādu problēmu, cilvēkam jāizšķiras starp vairākiem rīcības variantiem, jāizlemj rīkoties tā un ne citādi, galvas smadzenēs reizē ar attiecīgajām funkcionālajām sistēmām (tās veido konkurējošo rīcības variantu fizioloģisko pamatu) aktivējas iekšējā kavēšanās un spēcīgākā funkcionālā sistēma pavājina vai aizkavē mazāk spēcīgās, kļūstot par valdošo sistēmu, kas nosaka rīcību.

• Pārmērīgi stipru vai ilgstošu kairinājumu gadījumā nervu šūnās iestājas pārmēra kavēšanās, kas pasargā nervu šūnu no pilnīga enerģijas izsīkuma, izplatīdamās uz plašiem smadzeņu apvidiem, tā stipri pavājina vai novērš nervu šūnu ierosu, pasargājot tās no pārslodzes un dodot iespēju no jauna uzkrāt enerģētisko un uzbūves materiālu rezerves un atjaunot šūnu darbaspējas.

• Arī dabiskā miega pamatā ir kavēšanās process, miega kavēšanās laikā samazinās galvas smadzeņu, it īpaši lielo pusložu garozas šūnu jutība pret ārējās vides kairinājumiem. Miega kavēšanos rada sarežģīti nervu procesi, kas regulē nomodu un miegu.

• Kavēšanās un ierosas procesu stiprums, kustīgums, līdzsvarotība un pastāvīgā mijiedarbība nosaka augstāko nervu darbību un nervu sistēmas tipu, abu pamatprocesu stipruma un kustīguma traucējumi nereti ir smadzeņu funkcionālo traucējumu cēlonis.