Adaptācija

• Augu un dzīvnieku pielāgošanās mainīgajiem eksistences apstākļiem.

• Attiecībā uz cilvēka organismu -” jēdzienam ir ļoti plaša nozīme, runa ir ne tikai par evolūcijas gaitā izveidojušos spēju piemēroties dažādiem klimatiskajiem apstākļiem (aklimatizācija), bet arī par pielāgošanos dažādai sociālai videi—t.s. profesionālā un sadzīves ” .

• Organisma ” norisēs iekļaujas dažādas orgānu sistēmas, tomēr galvenā nozīme ir neirohumorālajiem regulācijas mehānismiem. ”

Procesā izšķir vairākas stadijas:

• Vides apstākļiem krasi mainoties, vispirms pārsvarā ir organisma funkciju traucējumi (dekompensācijas stadija), tad pamazām ieslēdzas kompleksas pielāgošanās reakcijas — organisms aktīvi meklē stabilu stāvokli, kas atbilstu jaunajiem apstākļiem, — pēc tam (labvēlīgā gadījumā) funkcijas stabilizējas — notikusi jaunajiem apstākļiem atbilstoša ”.

• Viens no visvairāk izplatītajiem ” veidiem ir pielāgošanās videi ar neierastu atmosfēras spiedienu (pazeminātu — augstu kalnos, paaugstinātu — zem ūdens). Tā, piemēram, ja kāpj kalnos, sākumperiodā nelabvēlīgais skābekļa parciālais spiediens elpojamā gaisā apgrūtina elpošanu, izraisa asinsrites nepietiekamību, reiboni, nespēku. ” procesā šīs parādības pakāpeniski zūd un notiek pielāgošanās (palielinās eritrocītu skaits, hemoglobīna spēja saistīt skābekli, normalizējas sirdsdarbība utt.). Šīs pielāgošanās reakcijas normalizē organisma funkcionālo stāvokli un atjauno darbaspējas. ” norišu ātrums un efektivitāte atkarīga no organisma reaktivitātes, vecuma un trenētības.

• Pilnvērtīgas ” reakcijas ir svarīgs priekšnoteikums vairāku profesiju pārstāvjiem — kosmonautiem, ūdenslīdējiem, ģeologiem, alpīnistiem u.tml. ” spēja piemīt ne tikai visam organismam, bet arī katrai orgānu sistēmai, ikvienai šūnai.

• Visspilgtāk izteikta ir receptoru un sinaptisko veidojumu ”. Maņu orgānu ” nodrošina iespēju uztvert un analizēt ārējās vides signālus ļoti plašā to intensitātes diapazonā (piemēram, acs tīklenes pielāgošanās dažādam apgaismojumam). Vājā apgaismojumā palielinās redzes pigmentu koncentrācija fotoreceptoros un atsevišķu fotoreceptoru savstarpējā sadarbība. Līdz ar to, kaut arī samazinās redzes asums, tīklenes jutība palielinās un redzes analizators spēj veikt savu pamatfunkciju — uztvert optiskos kairinājumus.

• Redzes ” spilgtā apgaismojumā saistīta ar pretēja rakstura pārmaiņām tīklenē. Receptoru ” ilgstošai pastāvīgas intensitātes kairinātāju iedarbībai izpaužas receptoru ierosināmības pakāpeniskas samazināšanās veidā. Līdz ar to lielākā daļa pastāvīgi darbojošos ārējās vides faktoru nekādu ierosu receptoros nerada — cilvēks nejūt ierasta apģērba pieskārienu, nedzird vienmuļas skaņas u.tml.

• Šūnu ” pamatā ir īpatnējas vielmaiņas norises, kas ietekmē šūnas membrānas funkcionālās īpašības, samazina tās ierosināmību. Šāds aizsargmehānisms pasargā receptorus un visu nervu sistēmu no pārkairināšanas. Aizsargmehānismu, ar kuru organisms atbild uz neparasta, spēcīga kairinātāja iedarbību, sauc par vispārīgo ” sindromu jeb stresu.