Adenovirusālās slimības

Adenovirusālās slimības

  • Infekcijas slimības, kuras ierosina adenovīrūsi un kurām raksturīgs iekaisums elpošanas ceļos, acīs, zarnās un limfmezglos.

Cēlonis

  • Slimību ierosina vairāk nekā 30 adenovīrusu seroloģisko tipu. Infekcijas avots — slimi cilvēki (galvenokārt bērni), kā arī vīrusi nēsātāji, kas izdala slimības ierosinātājus apkārtējā vidē ar siekalu pilieniem, retāk ar konjunktīvas atdalījumiem.
  • Cilvēki var inficēties pilieninfekcijas ceļā, arī sadzīves kontaktu ceļā — ar inficētu ūdeni, peldoties slēgta baseinā, slaukoties kopējā dvielī. Inkubācijas periods 3 — 14 dienas.

Simptomi

  • Slimība sākas pēkšņi ar nespēku, galvassāpēm, paaugstinātu t°. Tā kā adenovīrusi savairojas žāvas un deguna gļotādā, galvenie klīniskie simptoms ir rīkles gļotādas iekaisums ( faringīts ). Var būt arī iesnas. Kakla un zemžokļa limfmezgli palielināti, bet nesāpīgi. Šādu klīnisko formu sauc par rinofaringītu.
  • Ja slimības process skar mandeles, tās iekaist, palielinās, pietūkst, apsarkst, reizēm tās pārklājas ar bālganiem, plēvjainiem aplikumiem ( rinofaringotonsilīts). Ja slimība pāriet uz bronhiem, pievienojas klepus. Var rasties arī adenovīrusu ierosināts plaušu karsonis ar ilgstošu, smagu gaitu. Dažkārt iekaist arī acu konjunktīva ( faringokonjunktivālais drudzis), var rasties epidēmiskais keratokonjunktivits un bojājumi radzenē.
  • Bērniem, retāk pieaugušajiem, tievās zarnas gļotādas iekaisums izraisa īslaicīgu caureju 3 — 4 reizes dienā, izkārnījumi šķidri, ūdeņaini, ar gļotu un asiņu piejaukumu un lēkmjveida sāpēm vēderā. Var rasties arī meningīts.

Ārstēšana

  • Ārstē inhalāciju veidā, arī pilinot degunā un acīs, kas aptur adenovīrusu vairošanos.

Profilakse

  • Slimnieku izolēšana, personiskās higiēnas ievērošana, pastiprināta telpu vēdināšana, organisma norūdīšana. Var izmantot dažādus tam paredzētus pilienus, ziedes, skalošanas līdzekļus kā arī vakcīnu, kas pasargā no inficēšanās ar visvairāk izplatītiem adenovīrusu tipiem.