Adrenalīns

Adrenalīns

Virsnieru serdes hormons. Veidojas arī paragangliju šūnās, simpātiskās nervu sistēmas un galvas smadzeņu nervu šūnās.

Cēlonis

Adrenalīna fermentatīvās sintēzes izejvielas ir aminoskābes fenilalanīns un tirozīns. Bioloģiski aktīvi ir arī adrenalīna sintēzes starpprodukti kateholamīni — dofamīns un noradrenalīns, tiem ir mediatoru funkcija CNS un simpātiskajā nervu sistēmā. Adrenalīna molekulas saistās ar specializētām izpildorgāna šūnu virspusējās membrānas olbaltumvielu molekulām un izraisa šūnā bioķīmiskas pārmaiņas, kurās kā starpnieks piedalās membrānas ferments adenilātciklāze, kas veicina cikliskā adenozīnmonofosfāta veidošanos citoplazmā.

Adenozīnmonofosfāta koncentrācijas maiņa savukārt specifiski ietekmē daudzu šūnas fermentu aktivitāti, radot kopumā to efektu, kāds raksturīgs adrenalīna ietekmei uz attiecīgā tipa šūnām. Adrenalīns ir iedarbīgs ļoti mazā koncentrācijā — pat 10~9 — 10″” g/100 ml.

Simptomi

Adrenalīns audos aktivē ogļhidrātu maiņu, palielina šūnās skābekļa patēriņu (it īpaši aknu un skeleta muskulatūras šūnās), paātrina sirdsdarbību, palielina miokarda saraušanās spēku. īpatnēja ir adrenalīna iedarbība uz gludās muskulatūras šūnām, adrenalīns izraisa asinsvadu (izņemot sirds un skeleta muskuļu asinsvadus) gludās muskulatūras saraušanos, bet atslābina bronhu, zarnu un urīnpūšļa sienas gludo muskulatūru, paplašina acu zīlītes.

Kopumā adrenalīna fizioloģiskā nozīme izpaužas visa organisma vielmaiņas un attiecīgo veģetatīvo funkciju regulācijā, pieskaņošanā vispārējam organisma aktivitātes līmenim. Adrenalīna sekrēcija pastiprinās gan fiziskās slodzes, gan psihiskās spriedzes laikā, stresa situācijā, izraisot bioloģiski mērķtiecīgu un strauju organisma pielāgošanās reakciju, kuras galvenās iezīmes ir šādas:

Tiek stimulēta glikogēna un tauku noārdīšanās (galvenokārt aknu šūnās), līdz ar to asinīs palielinās glikozes un brīvo taukskābju koncentrācija, pastiprinās glikozes izmantošana muskuļos, tāpēc palielinās to darbaspējas, līdz ar audu vielmaiņas pastiprināšanos intensīvākas kļūst arī asinsrites un elpošanas funkcijas. Šās nespecifiskās adaptācijas reakcijas veidošanā bez virsnierēm un simpātiskās nervu sistēmas piedalās arī citi hormonālās regulācijas mehānismi, it sevišķi hipotalāma un hipofīzes hormonālā sistēma.