Ankilostomidozes

Ankilostomidozes

  • Divas invāzijas slimības: ankilostornoze, ko ierosina ankilostoma (Ancylostorna duodenale), un nekatoroze, ko ierosina nekators (Necator arnericanus), abas slimības pieder pie helmintozēm.

Cēlonis

  • Ankilostomidozes ierosi pieder pie veltņtārpu tipa nematožu klases. Tiem daudz kopīgu īpašību gan attiecībā uz parazītu morfoloģiju, gan to ierosināto klīnisko ainu. Ar ankilostomidozes sirgst ļoti daudzi mūsu planētas iedzīvotāji, galvenokārt joslā starp 45° ziemeļu un 30° dienvidu platumu.
  • Sevišķi intensīvi perēkļi atrodas Indonēzijā un Dienvidamerikā. Latvijā vietējas izcelsmes ankilostomidozes nav konstatētas. Pieauguši ankilostomatīdi (ankilostomas un nekatori) parazitē cilvēku divpadsmitpirkstu zarnā. Tie ir 5 — 18 mm gari, dzeltenīgi sarkani, ar biezu apvalku.
  • Galvasgalā atrodas mutes dobums (kapsula) ar hitīna veidojumiem. Mātītes izdala olas. Labvēlīgos apstākļos ārējā vidē 24 stundās olās attīstās kustīgi kāpuri, kas izšķiļas un kādu laiku brīvi dzīvo augsnē. Pēc divkārtējas pārvēršanās kāpuri kļūst spējīgi invadēt. To garums apmēram 0,5 mm, tie ir ļoti kustīgi, spēj migrēt līdz 1 m dziļumam, pārvietojas arī pa mitru zāli un augu stublājiem līdz 15 — 20 cm augstumam.
  • Cilvēka organismā tie nokļūst, aktīvi ieurbjoties caur ādu, vai arī tiek norīti kopā ar ūdeni vai barību. Pieauguši ankilostomatīdi pārtiek no asinīm, zarnās tie pārvietojas, tāpēc bojā tās vairākās vietās.

Simptomi

  • Slimniekiem parasti ir vairāk vai mazāk izteikta anēmija, nereti kaheksija, kam seko sirds muskulatūras distrofija. Slimības sākumā izveidojas alerģiskas parādības — izsitumi uz ādas, palielināts eozinofilo leikocītu skaits asinīs. Slimiem bērniem atpaliek fiziskā un garīgā attīstība.

Diagnostika

  • Diagnoscē pēc parazītu olām, kas viegli atrodamas invadēto cilvēka izkārnījumos vai divpadsmitpirkstu zarnas saturā.

Ārstēšana

  • Ārstē ar medicīniskiem līdzekļiem pēc ārsta ieteikumiem.

Profilakse

  • Augļi un dārzeņi pirms lietošanas labi jānomazgā. Jāsargājas piemēslot ārējo vidi ar cilvēku izkārnījumiem, it sevišķi pazemes šahtās, kur ļoti labvēlīgi apstākļi ankilostomatīdu kāpuru attīstībai. Vietās, kas piemēslotas ar cilvēku izkārnījumiem, nedrīkst staigāt basām kājām.