Dzirde

• Bioloģisku norišu kopums, ar kurām cilvēka organismā notiek paša ķermeņa vai apkārtējās vides akustisko svārstību uztvere un analīze.

• Nervu sistēmas elementus, kas piedalās dzirdes procesā, sauc par dzirde analizatoru. Tas sastāv no perifēriskas daļas (receptori iekšējās auss gliemeža vadā), vadītājceļiem (dzirde nervs, nervu šūnu un šķiedru sakopojumi galvas smadzeņu stumbrā, vidussmadzenēs un starpsmadzenēs) un kortikālās daļas (dzirde centra šūnas lielo pusložu garozas deniņdaivā).

• Cilvēka dzirde orgāns — auss spēj uztvert akustiskās svārstības, kuru frekvence ir 20 — 20 000 hz. Zemākas un augstākas frekvences svārstības (infraskaņa un ultraskaņa), ja arī izraisa nelielu dzirde orgāna kairinājumu, tomēr apzinātu skaņas sajūtu nerada. Akustisko svārstību frekvences maiņa subjektīvi tiek novērtēta kā skaņas augstuma maiņa. Skaņai izplatoties vidē, kas to vada (gaisā, šķidrumā, kaulā), rodas mainīgs papildu spiediens, ko sauc par akustisko spiedienu.

• Cilvēka dzirdes orgāni sāk uztvert skaņas, kuru radītais akustiskais spiediens ir tikai 0,0001 pa. Skaņas stiprumu jeb intensitāti medicīnas praksē parasti mēa relatīvās mērvienībās (decibelos — db), kas raksturo mērījamās skaņas stipruma attiecību pret dzirdamības slieksnim atbilstošo tās pašas skaņas stiprumu. Dzirdamības sliekšņa stiprums ir vismazākais skaņas stiprums, kuru vēl spēj uztvert cilvēka auss, un tam atbilst 0 db.

• Vesela cilvēka dzirdes analizators spēj uztvert un analizēt skaņas diapazonā no 0 līdz 140 db; lielākas intensitātes akustiskās svārstības rada sāpju sajūtu. Skaņu viļņus no ārējās vides ārējā auss eja aizvada līdz bungplēvītei, kas nodala ārējo ausi no vidusauss. Pašas bungplēvītes svārstību amplitūda ir ļoti niecīga. Vidusausī kaulu ķēdīte pārvada svārstības no bungplēvītes līdz priekštelpas lodziņam un vairāk reižu pastiprina akustisko spiedienu. Aiz priekštelpas lodziņa svārstības pāriet iekšējās auss šķidrumā (endolimfā un perilimfā) un sasniedz dzirdes receptorus (matainās šūnas) spirālajā (kortija) orgānā. Šie receptori atrodas uz ļoti kustīgas pamatmembrānas un ar saviem izaugumiem (stereocīlijām) pieskaras kustīgai segplātnītei, kas atrodas endolimfā.

• Skaņas viļņu iesvārstītā endolimfā izraisa pamatmembrānas un segplātnītes savsavstarpējas novirzes un līdz ar to — mataino izaugumu deformāciju. Pēc dažu zinātnieku domām, šī deformācija rada šūnas membrānā elektriskas pārmaiņas un ierosu. Līdztekus šiem mehāniskiem un elektriskajiem procesiem endolimfas svārstības ierosina receptoros arī citoķīmiskas norises.

• Stereocīliju deformācija stimulē īpašas vielas — acetilholīna saistīšanos ar mataino šūnu membrānu un līdz ar to ierosas rašanos. Impulsi pa vadītājceļiem sasniedz dzirdes centru lielo pusložu garozā. Rodas dzirdes sajūta. Dzirdes analizatora spēju atšķirt skaņas pēc augstuma un stipruma pamatvilcienos izskaidro hidrodinamiskā dzirdes teorija. Iekšējās auss šķidrums iesaistās akustisko svārstību procesā nevienmērīgi, un, ja frekvence ir pietiekami liela, noteiktā gliemeža šķērsgriezumā šķidruma svārstību amplitūda ir lielāka nekā blakusapvidos. Mainoties skaņas frekvencei, mainās arī šķidruma svārstību maksimuma novietojums (frekvencei palielinoties, tas tuvojas priekštelpas lodziņam), līdz ar to mainās sadalījums dažādos receptoru apvidos.

• Zemu skaņu atšķiršanai tiek izmantots cits — vienkāršāks mehānisms. Pa dzirdes nerva šķiedrām aizplūstošo ierosas viļņu biežums atbilst skaņas frekvencei. Ierosināto receptūru skaits savukārt ir atkarīgs no skaņas stipruma.

• Absolūtā dzirde ir spēja pēc atmiņas precīzi noteikt jebkuras skaņas augstumu. Iekšējā dzirde — augstāko dzirdes centru spēja bez ārēja skaņas kairinājuma nonākt ierosinātā stāvoklī un radīt skaņas sajūtu vai pat veidot apziņā veselas skaņu gleznas. Šī spēja cilvēkam saglabājas arī pēc perifēriskā dzirdes aparāta bojāejas. Dzirdi pārbauda ar dažādām audiometrijas metodēm. Visbiežāk nosaka dzirdamības slieksni ar dažādas frekvences un dažāda rakstura skaņām.

• Pasliktinātas dzirdes cēloņi var būt slikta skaņu pārvade vidusausī sakarā ar kauliņu mazkustīgumu (otoskleroze), skaņu uztveres traucējumi, ja bojāti receptori vai arī nepietiekami kustīga endolimfa gliemeža vadā, bojāti vadītājceļi un nervu centri. Bērniem pasliktināta dzirde (iedzimta vai agri iegūta) parasti rada traucējumus arī runas attīstībā (kurlmēmums), taču ar speciāliem apmācības paņēmieniem pilnvērtīgu runasspēju var iegūt pat pilnīgi nedzirdīgi cilvēki. Ja dzirdes traucējumi nav novēršami ar operāciju vai medikamentiem, izmanto mākslīgos dzirdes aparātus, kas būtībā ir miniatūri skaņas pastiprinātāji.