Encefalīts – (latīņu – encephalitis)

• Galvas smadzeņu iekaisums.

Cēlonis

• Encefalītu var ierosināt vīrusi, baktērijas un citi mikroorganismi. Izšķir primāro encefalītu, kas vispirms rada iekaisumu galvas smadzenēs, un sekundāro encefalītu, kad galvas smadzeņu iekaisums ir cita orgāna vai ķermeņa daļas iekaisuma sarežģījums (piemēram, gripas, malārijas, masalu gadījumā). Visbiežāk encefalītu ierosina vīrusi, no kuriem dažus pārnēsā odi un ērces. Šos encefalītus sauc par transmisīviem encefalītiem, Odi pārnēsā Japānas, Amerikas, Austrālijas encefalītu vīrusus. Ērces pārnēsā tā saukto ērču encefalītu divviļņu piena drudža, Skotijas u.c. encefalīta vīrusus.

• Baltijas teritorijā, kā arī Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā biežāk sastopams ērču jeb pavasara – vasaras encefalīts, taigas encefalītu. Ērču encefalīta vīruss ir izturīgs pret zemu temperatūru, neizturīgs pret augstu temperatūru. To pārnēsā ērces — lxodes persulcatus un lxodes ricinus. Vīrusa cirkulācijā dabā piedalās zīdītāji (galveno kārt grauzēji un mājlopi), putni u.c. Ērču encefalīta vīrusa perēkļi izkaisīti mežu joslās, taigā, piepilsētas mežos. Cilvēki inficējas no ērces koduma, kā arī no inficēta dzīvnieka piena (dzīvniekiem slimības pazīmes neizpaužas). Cilvēkus parasti inficē pieaugušas ērces, tāpēc visbiežāk ar ērču encefalītu saslimst pavasarī un vasaras sākumā, kad ērces ir visaktīvākās. Tomēr inficēšanās iespējama arī citos mēnešos Inkubācijas periods — 1—21 diena.

• Letarģiskais jeb Ekonomo encefalīts ir otrs Baltijā sastopamais encefalīta veids. To ierosina neirotropisks vīruss. Pastāv uzskats, ka vīruss izplatās pilieninfekcijas ceļā. Pēdējos 40 gados sastopami tikai atsevišķi letarģiskā encefalīta gadījumi, agrāk tam bija epidēmiju raksturs. Biežāk slimo ziemas mēnešos.

• Japānas encefalīts sastopams galveno kārt tālo Austrumu piejūras rajonos. Šā encefalīta ierosu pārnēsā odi. Galvenais infekcijas avots ir putni, mājlopi un citi dzīvnieki.

Simptomi

• Ērču encefalīts biežāk sākas strauji — ar paaugstinātu temperatūru, galvassāpēm, vemšanu. Temperatūra var paaugstināties vienreiz vai vairākkārt un tāda palikt dažas dienas vai vairākas nedēļas Var būt apziņas un samaņas traucējumi. Visbiežāk sastopamas tā sauktās neizteiktās ērču encefalīta formas, kam ir vāji izteiktas saslimšanas pazīmes. Smadzeņu šķidrumā rodas iekaisumam raksturīgas pārmaiņas. Atsevišķos gadījumos attīstās kustību nervu šūnu bojājums muguras smadzenēs un sakarā ar to šļauganā parēze, biežāk kakla un roku muskuļos. Tad slimnieks nespēj noturēt galvu taisni, pleci nošļūk, rokas šļaugani nokarājas gar sāniem. Dažreiz pievienojas bulbārā paralīze, elpošanas traucējumi, sejas muskuļu paralīze, vietēji vai vispārēji krampji.

• letarģiskais jeb Ekonomo encefalīts sākas strauji ar drudzi, galvassāpēm, vemšanu, miega traucējumiem (ilgstošu miegainību — letarģiju vai bezmiegu). Bieži rodas acu ābolu muskuļu paralīze, šķielēšana, redzes attēla dubultošanās, augšējā plakstiņa noslīdējums. Dažreiz ir reibonis, žagošanās, mīmikas muskuļu paralīze, pastiprināta svīšana, siekalošanās. Letarģiskais encefalīts var norisināties arī bez nervu sistēmas bojājuma pazīmēm, tikai ar vispārīgām infekcijas pazīmēm vai arī bez simptomiem. Pēc akūtā perioda, kas ilgst 2—4 nedēļas, var iestāties pilnīga vai šķietama izveseļošanās. Ja izveseļošanās ir šķietama, pēc vairākiem gadiem vai gadu desmitiem rodas encefalīta hroniskā fāze — parkinsonisms.

• Japānas encefalīts norisinās akūti, ar augstu temperatūru, drudzi, vemšanu, samaņas traucējumiem. Raksturīgs locekļu muskuļu stīvums, paralīze, krampji, elpošanas traucējumi.

Ārstēšana

• Ārstē tikai slimnīcā, lietojot speciālus serumus, vitamīnus un citus līdzekļus. Pēc akūtā procesa norimšanas lieto fizikālās procedūras, ārstniecisko fizkultūru, kūrortterapiju.

• Letarģiskā encefalīta slimnieks akūtajā periodā jāārstē slimnīcā, bet hroniskā periodā var ārstēties ambulatoriski.

• Japānas encefalīts jāārstē slimnīcā.

Profilakse

• Ietver vispārējus un individuālus pasākumus. Vispārējie aizsardzības līdzekļi: mežu retināšana un tīrīšana, ērču un grauzēju iznīcināšana. Individuālie aizsardzības līdzekļi: speciāli apģērbi, kombinezoni, dažādas vielas, kas atbaida ērces (kampars, timols, mentols u.c.). Izejot no meža, rūpīgi jāapskata viss ķermenis. Piesūkusies ērce rūpīgi jāizņem, neatstājot ādā tās mutes orgānus – koduma vietu dezinficē ar spirtu. Ērce jāsadedzina. Individuālajā profilaksē sevišķa nozīme ir vakcinācijai. Vakcīnu ievada 2—3 mēnešus pirms slimības uzliesmojuma sezonas.