Enterīts

Enterīts

  • Enterīts ir tievās zarnas iekaisums. Enterīts reti ir izolēta slimība, parasti iekaisums vienlaikus rodas tievajā un resnajā zarnā (enterokolīts) vai kuņģī un tievajā zarnā(gastroenterīts). Enterīts var būt akūts un hronisks.

Cēlonis

  • Akūta enterīta cēlonis var būt rupja, grūti sagremojama barība, bojāti uzturlīdzekļi, infekcijas slimības (piemēram, holera, gripa, plaušu karsonis), saindēšanās ar ķīmiskām vielām (sārmiem, skābēm, dzīvsudrabu, arsēnu, fosforu), palielināts jūtīgums pret kādu uzturlīdzekli (olām, zemenēm) vai ārstnieciskiem līdzekli (jodu, bromu), kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu darbības traucējumi, cērmes, ķermeņa pārkāršana vai atdzišana, fiziska un garīga pārpūle.

Simptomi

Akūts enterīts parasti sākas ar nespēku, caureju vairākas reizes dienā, sāpēm nabas apvidū. Pirms šiem simptomiem var būt:

  • ēstgribas trūkums,
  • slikta dūša,
  • paaugstināta temperatūra,
  • vēdera urkšķēšana.
  • Izkārnījumi ir zaļgani dzelteni, un to daudzums palielināts. Slimnieks ir bāls, tā mēle sausa, ar baltu aplikumu, vēders uzpūties.
  • Smaga akūta enterīta gadījumā organisms caurejas un vemšanas dēļ zaudē daudz ūdens un rodas intoksikācija un krampji.
  • Ja akūtu enterītu pareizi ārstē, tas pāriet dažu dienu vai nedēļu laikā. Iespējami sarežģījumi (hepatīts, nefrīts, cistīts) un akūta enterīta pāriešana hroniskā formā.
  • Hronisks enterīts parasti rodas, ja nepareizi ārstē akūtu enterītu, kā arī tad, ja ir olbaltumvielu un vitamīnu trūkums, minerālvielu maiņas traucējumi.

Hroniska enterīta gadījumā slimniekam ir:

  • nelielas sāpes nabas apvidū,
  • urkšķēšana vēderā,
  • smaguma sajūta pēc ēšanas,
  • slikta dūša, 
  • caureja drīz pēc ēšanas vai agri no rīta.
  • Dažreiz caurejas nav, ir pastiprināta gāzu veidošanās, kā arī zarnu disbakterioze. Var būt reibonis un nespēks. Slimnieki parasti novājē, ir bāli, viegli uzbudināmi, tiem ir pamazinātas darbaspējas. Uztura režīma neievērošana, pārkāršana vai atdzišana, infekcijas slimības, fiziskā un garīga pārpūle var izraisīt hroniska enterīta saasinājumus.
  • Ja laikus neuzsāk hroniska enterīta ārstēšanu, sakarā ar dažādu vielu nepietiekamu uzsūkšanos tievajā zarnā rodas smagi vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes, tūska, kaulu trauslums, anēmija.  

Ārstēšana

Ārstē atkarībā no enterīta cēloņa:

  • Akūta enterīta gadījumā pirmajās dienās nepieciešams gultas režīms. Slimniekam sākumā dod tikai stipru tēju un melnu kafiju, ar trešo dienu pamazām pārejot uz pilnvērtīgu uzturu.
  • Hroniska enterīta gadījumā svarīgākais ir pareizs, pilnvērtīgs uzturs, kas satur pietiekami daudz nepieciešamo uzturvielu un vitamīnu.
  • Ierobežojumi diētā pieļaujami tikai īsu laiku slimības saasinājuma gadījumā. Olbaltumvielas jāuzņem fizioloģiskas normas robežās (apmēram 100 g) vai vairāk. Tauku daudzumu vēlams samazināt, jo daudzi dzīvnieku tauki zarnās slikti uzsūcas un pastiprina toperistaltiku. Augu un piena tauki ierobežojami tikai enterīta saasinājuma laikā. Ogļhidrātu daudzums samazināms, it sevišķi nevēlami tādi produkti, kas satur daudz šķiedrvielas.

Ieteicamās attiecības:

  • 140—150 g olbaltumvielas,
  • 110—120 g tauku,
  • 250—300 g ogļhidrātu.
  • Olbaltumvielas nodrošināmas ar gaļu, zivīm, biezpienu, olām (omlete). Ogļhidrātu daudzumu samazina, ierobežojot maizes (līdz 300 g), putraimu (līdz 50 g) un cukura patēriņu (līdz 30 g). Lai organisms saņemtu pietiekami daudz kalcija, kas darbojas pret iekaisumu, jālieto rūgušpiens, kefīrs, siers, biezpiens, spināti, skābenes. Ierobežojams svaiga piena patēriņš, jo enterīta gadījumā piena cukurs zarnās bieži netiek sašķelts. Ieteicami arī produkti, kas satur magniju un kāliju, — griķu putraimi, rieksti, dārzeņi. Vārāmā sāls patēriņš ierobežojams.
  • Liela nozīme enterīta ārstēšanā ir vitamīnu terapijai, jo vitamīni darbojas pret iekaisumu, B grupas vitamīni normalizē zarnu peristaltiku un sekrēciju, C vitamīni palielina organisma pretošanās spējas un uzlabo vielmaiņu. Sulfanilamīdi un antibiotikas jālieto pēc ārsta norādījumiem, lai nerastos disbakterioze.

Profilakse

  • Uzturam jābūt racionālam un pilnvērtīgam. Jāievēro noteiktas ēdienreizes. Nedrīkst lietot sliktas kvalitātes produktus. Rūpīgi jāmazgā rokas, augļi, dārzeņi. Nepieciešams pietiekami ilgs miegs un dozēta fiziskā slodze. Svarīga norūdīšanās, ieteicama noberzēšanās ar mitru dvieli.