Epilepsija

• Epilepsija ir viena no visnoslēpumainākajām slimībām neiroloģijā, tie ir galvas smadzeņu darbības traucējumi, kas izraisa epileptiskas lēkmes.  

• Epilepsija ir bieži sastopama slimība, kas ir ārstējama un kas lielākajai slimnieku daļai būtiski nemaina dzīves kvalitāti.

Cēlonis

• Epileptiska lēkme rodas galvas smadzeņu nervu šūnu īslaicīgu darbības traucējumu rezultātā (pārmērīgas elektriskās izlādes). Tās izpaužas kā dažādi īslaicīgi, pārejoši simptomi (pazīmes), piemēram, krampji, noraustīšanās, dīvainas sajūtas, apziņas zaudēšana, krišana u.c.

• Epilepsijas diagnozi var uzstādīt tikai tad, ja ir vismaz viena notikusi epileptiska lēkme.

• Epileptisko lēkmju cēloņi var būt dažādi. Pētījumi rāda, ka apmēram 40% epilepsijas slimnieku iemesls ir saistāms ar ģenētiskām izmaiņām. Pēdējos gados tiek atrasti arvien vairāk konkrētu gēnu, kas atbild par epilepsijas attīstību.

• Tomēr ir arī citi iemesli – sīki galvas smadzeņu attīstības defekti, smagas dzemdības, pārslimotas vai pašreiz noritošas galvas smadzeņu slimības. Līdz ar to lielākai daļai epilepsijas pacientu pēcnācēju epilepsija neattīstās.

• Pieaugušajiem lēkmes var parādīties tad, ja tās novērotas bērnībā un gadiem ilgi nav bijušas; galvas smadzeņu bojājuma seku rezultātā (pēc traumām, encefalītiem, asinsrites traucējumiem, audzējiem u.t.t); kaitējoši pārmērīgu vielu lietošanas rezultātā (pēc šo vielu lietošanas pārtraukšanas epilepsija parasti izbeidzas).

Simptomi

• Jebkura galvas smadzeņu daļa potenciāli ir „epileptiska”, līdz ar to epileptiska lēkme var izpausties ar jebkuras smadzeņu daļas darbības traucējumu pazīmēm. Piemēram, ja lēkme rodas galvas smadzeņu rajonā, kas atbild par ožu, pacients jutīs īpatnēju smaržas sajūtu, ja par redzi atbildīgā rajonā, tad zibensveida vai citus redzes fenomenus, ja par kustībām atbildīgā rajonā, tad krampjus u.t.t.

• Epilepsijas lēkmes var iedalīt „lielajās lēkmēs” un „mazajās lēkmēs”. „Lielās lēkmes” izpaužas ar bezsamaņu un krampjiem. ,,Mazās lēkmes” var izpausties gan kā īslaicīgi apziņas traucējumi ar vai bez automātiskām darbībām, gan arī kā īslaicīgas kustības, noraustīšanās vai neparastas sajūtas ar pēkšņu sākumu un beigām.

• Lielākā daļa lēkmju ir „mazās” – 70 %, tikai 30 % slimnieku ir „lielās” lēkmes. Vienam slimniekam var būt vairāki epilepsijas lēkmju veidi.

Diagnoze

• Epilepsija nav viendabīga slimība. Tā drīzāk ir slimību grupa. Atkarībā no lēkmes veida, vecuma, kad lēkmes sākušās, diennakts laika, kad lēkmes novērojamas un citiem apstākļiem ārsts nosaka epilepsijas veidu (sindromu). Jo vairāk informācijas ārstam būs par lēkmes norisi un apstākļiem, jo precīzāku diagnozi varēs uzstādīt.

• Epilepsijas veida noteikšana ir kritiski svarīga, lai varētu prognozēt slimības tālāko norisi un izvēlēties pareizu ārstēšanu. Epilepsijai ir labdabīgas, ļaundabīgas formas, kā arī starpformas.

• Labdabīgās epilepsijas ir apmēram ceturtajai daļai bērnu ar epilepsiju. Ir vairāki labdabīgi bērnības epilepsijas veidi. Šo epilepsiju gadījumā reizēm ir vērojamas tikai atsevišķas lēkmes, turklāt dažu gadu laikā tās pilnībā izzūd, epilepsijas risks nākotnē ir neliels. Šādos gadījumos terapija var nebūt nepieciešama vai ir nepieciešama īslaicīgi. Labvēlīgā prognoze un ārsta spēja to paskaidrot pacientam un vecākiem novērš nevajadzīgas psiholoģiskas un sociālas sekas un komplikācijas.

• Ļaundabīgās epilepsijas ir retāk sastopamas. Tās ir saistītas ar grūti ārstējamām lēkmēm, attīstības aizturi un garīgu atpalicību. Šo sindromu gadījumā ir nepieciešama ātra un agresīva ārstēšana.

• Epilepsija var sākties jebkurā vecumā – no pirmajām dzīves stundām līdz sirmam vecumam. Katram vecuma posmam ir raksturīgs savs epilepsijas veids. Ļoti bieži epilepsija sākas bērnībā vai pusaudža gados. Epileptiskās lēkmes var mainīties, pacientam augot. Ārstam ir svarīgi zināt kādas lēkmes kādā vecumā ir sākušās, lai pēc iespējas precīzāk varētu prognozēt slimības norisi un izvēlēties ārstēšanu.

• Kaut arī ārstu un pacientu vidū ir izplatīts viedoklis, ka epilepsija saglabājas visu mūžu un lēkmes ar laiku kļūst tikai biežākas un smagākas, slimības dabiskā norise visbiežāk ir labvēlīga.

• Liela daļa pacientu piedzīvo tikai vienu lēkmi dzīves laikā. Šādos gadījumos, pēc pirmreizējas lēkmes ir grūti noteikt lēkmes atkārtošanās risku. Tas ir atkarīgs no epilepsijas lēkmes veida, iemesla, un citiem faktoriem, ko izvērtē ārsts. Vidēji risks būtu vērtējams kā 50 %.

Visus epilepsijas slimniekus atkarībā no prognozes var iedalīt 4 grupās:

• Lieliska prognoze 20-30% slimnieku. Parasti attīstās tikai dažas lēkmes, terapija var nebūt nepieciešama, parasti pāriet pati no sevis (labdabīgie bērnības epilepsijas sindromi).
• Laba prognoze 30-40% slimnieku. Laba reakcija uz pretepilepsijas preparātiem. Lietojot zāles, ilgstoši nav lēkmju, zāles ar laiku var veiksmīgi atcelt un lēkmes neatjaunojas.
• Medikamentu atkarīgi 10-20% slimnieku. Parasti lēkmes pazūd, lietojot zāles, bet tās atceļot lēkmes atjaunojas. Iespējams, nepieciešama terapija visas dzīves garumā.
• Slikta prognoze līdz 20% slimnieku. Pretepilepsijas medikamenti var samazināt lēkmju daudzumu, bet lēkmes parasti pilnībā neizzūd. Šajā grupā parasti ir pacienti ar kādu neiroloģisku slimību kopš dzimšanas (piem., galvas smadzeņu anomālijas), pacienti ar progresējošām neiroloģiskām slimībām un ļaundabīgiem epilepsijas sindromiem.

• Ja bērnam pirmajos dzīves gados ir bijuši febrīiie krampji (krampji pie paaugstinātas temperatūras virs 380C), tas nenozīmē, ka vēlāk viņam būs epilepsija. Epilepsijas risks ir apmēram 10% šādu bērnu. Parasti gadījumos, kad lēkmes ir ilgas, biežas vai arī ģimenē kādam ir epilepsija.

• Lai uzstādītu diagnozi ir jāsaprot, vai pacientam ir epileptiskas lēkmes un kāda veida lēkmes tās ir. Diagnozi uzstāda ārsts (neirologs, bērnu neirologs, psihiatrs, kā arī ģimenes ārsts, bet tikai sadarbojoties ar speciālistiem). Liela nozīme ir pacienta vai radinieku stāstījumam.

• Pirmais solis (pats svarīgākais) ir saprast, vai lēkmjveida stāvoklis, kas radījis aizdomas par epilepsiju ir epileptiska vai neepileptiska lēkme. Dažreiz pēc aculiecinieku apraksta tas izdodas viegli, dažreiz tas sagādā grūtības. Lielākā daļa lēkmju ar samaņas zudumu un lēkmjveida kustību traucējumiem nav epileptiskas.

• Ļoti svarīgs ir precīzs lēkmes apraksts. Diemžēl lielākā daļa lēkmju notiek brīdī, kad klāt nav pieredzējušu novērotāju. Bez tam liecinieki parasti ir pārāk pārbijušies vai pārāk aizņemti ar palīdzēšanu, lai precīzi aprakstītu lēkmes norisi. Tomēr svarīgi būtu censties uzzināt, kā lēkme ir sākusies, vai ir bijušas priekšsajūtas (kādas?, cik ilgi?), kas noticis lēkmes laikā – sākums, samaņas traucējumi, poza, krišana, acsābolu stāvoklis, krampju lokalizācija, veids, ilgums, ādas krāsa, ievainojumi, urīna nolaišana, pēclēkmes pašsajūta u.c.

• Neskaidros gadījumos noderīgs ir mājas video ar lēkmju ierakstu. Pēdējos gados, izplatoties filmēšanas iespējām mobilajos tālruņos, šādu ierakstu sagādāšana pārsvarā problēmas nerada.

• Nepieciešams noskaidrot arī notikumus pirms lēkmes, lai precizētu, vai lēkmi ir izprovocējuši kādi blakus apstākļi.

• Epilepsijas diagnozi nekad neuzstāda, tikai vērtējot izmeklējumu rezultātus. Noteikti ir jābūt epileptiskām lēkmēm. Tomēr ir vairāki izmeklējumi, kas var palīdzēt apstiprināt diagnozi un noteikt epilepsijas veidu.

• Lēkmes tipu izvērtē ārsts. Tas ir ļoti svarīgi, lai uzstādītu pareizu diagnozi un izvēlētos pareizu ārstēšanu. Tomēr, tā kā ārsts lielākoties lēkmi nav redzējis, ļoti svarīgi no aculieciniekiem uzzināt tās attīstības gaitu. Ideālais variants ir video filmēšana lēkmes laikā.

Elektroencefalogrāfija (EEG)

• EEG ir pats nozīmīgākais tests epilepsijas diagnozes apstiprināšanai. Metode pirmo reizi izmantota 20.gs. 20.tajos gados. Ar tās palīdzību tiek reģistrēta galvas smadzeņu bioelektriskā aktivitāte. To veic ar speciāliem sensoriem (elektrodiem), kas ir novietoti uz galvas un ar vadiem savienoti ar datoru. Datora monitorā galvas smadzeņu bioelektriskā aktivitāte atspoguļojas viļņotu līkņu veidā.

• EEG palīdz atšķirt epilepsiju no neepileptiskām lēkmēm, atšķirt dažādu epilepsijas lēkmju veidus un noteikt epilepsijas sindromu. Izmeklējumu izmanto arī epilepsijas aktivitātes un terapijas efektivitātes kontrolei.

• Diemžēl ne visiem epilepsijas slimniekiem parādās epileptiformas izmaiņas katra EEG izmeklējuma laikā. Šāda atradne sākotnēji apgrūtina diagnozes uzstādīšanu. Tomēr veicot atkārtotas EEG, izmaiņas tiek konstatētas apmēram 90 % slimnieku.

• Lai provocētu iespējamās epileptiformās izmaiņas EEG pieraksta laikā tiek lietoti dažādi provocējoši faktori – pastiprināta elpošana, mirgojoša gaisma. Sīkāk par EEG informāciju var iegūt www.eeg.lv.

• Svarīgi, lai EEG rezultātus izvērtētu ārsts ar pieredzi epileptoloģijā. Bērniem EEG līknes ievērojami atšķiras no pieaugušajiem, tāpēc izmeklējums jāveic specializētos centros, piemēram, BKUS Torņakalnā (ar nosūtījumu, bet gara rinda) vai Bērnu EEG centrā (par maksu, bet bez rindas, tel. 67676715, www.eeg.lv).

Attēldiagnostika

• Visiem epilepsijas slimniekiem ir nepieciešams veikt galvas smadzeņu radioloģisku pārbaudi (izvērtēt galvas smadzeņu struktūru, uzbūvi). Izvēles metodes ir kompjūtertomogrāfija vai kodolu magnētiskā rezonanse.

Citi izmeklējumi

• Bieži (sevišķi bērniem) epileptiskas lēkmes ir citu slimību viena no izpausmēm. Ja pastāv šādas aizdomas, nepieciešams veikt atbilstošus izmeklējumus. Visbiežāk tas attiecas uz smagām epilepsijas formām, visbiežākās slimības ir vielmaiņas un ģenētiskās slimības.

Ārstēšana

• Epilepsija neapšaubāmi ir ārstējama. Ārstēšanas rezultāts atkarīgs no epilepsijas veida (skatīt prognozi).

• Epilepsijas ārstēšanas pamatmetode ir medikamenti. Ārstēšanas mērķis ir uzturēt normālu dzīvesveidu, pilnībā kontrolējot lēkmes bez pretepilepsijas līdzekļu blaknēm. Medikamentu izvēle atkarīga no lēkmju veida, pacienta vispārējā un intelektuālā stāvokļa, līdzestības (gatavības sadarboties), dažādu zāļu savstarpējās mijiedarbības, pacienta individuālā jūtīguma u.c.

• Svarīgi zināt, ka medikamenti palīdzēs tikai ilgstošas un regulāras lietošanas gadījumā. To darbības pamatmehānisms ir nervu šūnu uzbudināmības samazināšana. Zāles strādā tikai tad, ja pacienta organismā ir nepieciešamais zāļu koncentrācijas līmenis. Ja pacients kādu devu aizmirst ieņemt, tas var provocēt lēkmes rašanos.

• Ārstēšanas laikā 75-80% pacientu sasniedz stāvokli, kad 5 gadus lēkmju nav. Pārējiem 20-25% attīstās hroniska epilepsija, bezlēkmju periodi ir īsi, vai to nav nemaz.

• Neviennozīmīgs ir jautājums par ārstēšanas uzsākšanu pēc vienas epileptiskas lēkmes. Ilgstoši ir pastāvējis uzskats, ka epilepsijas lēkmes pašas par sevi rada turpmākas epilepsijas lēkmes. Tomēr klīniskajā praksē šis fenomens nav apstiprinājies, tāpēc agrīna terapijas uzsākšana pēc pirmreizējas lēkmes vai regulāra terapija pacientiem ar retām lēkmēm ne vienmēr ir nepieciešama.

• Ārstēšana pēc pirmreizējas lēkmes uzsākama, ja pastāv augsts lēkmes atkārtošanās risks (to izvērtē ārsts). Terapiju pēc pirmreizējas lēkmes var arī neuzsākt, ja risks ir zems. Vienmēr pirms terapijas uzsākšanas ir jāņem vērā pacienta domas par terapijas nepieciešamību.

• Tikpat sarežģīts kā terapijas uzsākšana ir jautājums par terapijas pārtraukšanu. Vispāratzīta pieeja ir pārtraukt terapiju, ja pacientam lēkmes nav vismaz 2 gadus. Tomēr nav pieļaujama mehāniska pieeja šim jautājumam. Lemjot par terapijas pārtraukšanu, jāņem vērā lēkmju atjaunošanās risks. Tas lielā mērā atkarīgs no epilepsijas sindroma, bet jāņem vērā arī citi riska faktori.

• Lēkmju atjaunošanās pēc terapijas pārtraukšanas vērojama 10-40%. Bērniem recidīvi retāki, bet pieaugušajiem biežāki. Risku nosaka ārsts katram pacientam individuāli.

• Lielākā daļa pacientu ārstēšanu panes labi. Tomēr pretepilepsijas preparātiem var būt blaknes. Tās katram cilvēkam var izpausties individuāli. Ārsts parasti par biežākajām blaknēm pacientu informē. Ārstēšanas sākumposmā pacientam jābūt labam kontaktam ar ārstu, lai zāļu sliktas panesamības gadījumā varētu atrast piemērotāko tālāko risinājumu.

• Liela daļa pretepilepsijas līdzekļu savu efektivitāti uzrāda pēc 1-2 nedēļām kopš ārstēšanas sākuma, tādēļ pirmajās preparāta lietošanas dienās var rasties maldīgs priekšstats par tā nederīgumu. Medikamenti epilepsijas ārstēšanai jālieto uzmanīgi, devas samazinot un palielinot pakāpeniski, pēc ārsta norādījumiem. Strauja preparāta atcelšana var izraisīt bīstamas komplikācijas.

• Ketogēnā diēta ir efektīvs ārstēšanas veids atsevišķu epilepsiju gadījumā, kas nepadodas medikamentozai ārstēšanai. Uzturs pamatā sastāv no taukiem. Tāpēc diēta ir smags pārbaudījums bērna vielmaiņai un veicama stingrā ārsta uzraudzībā. Diemžēl Latvijā nav specializētu centru, kas nodarbojas ar šādas diētas izstrādi un bērnu novērošanu.

• Ķirurģiska ārstēšana ir iespējama tikai tad, ja ārsts atrod operācijas objektu (precīzu lēkmju perēkli ar raksturīgu struktūru un aktivitāti). Parasti izmanto, ja medikamentozā ārstēšana nav bijusi efektīva. Pirms operācijas veicams ļoti rūpīgs papildus izmeklēšanas darbs, lai pārliecinātos par operācijas lietderību. Operācija piemērojama tikai 2-3% no visiem pacientiem. Nekādā gadījumā nedrīkst operēt epilepsiju” vispār”, bez skaidrām indikācijām. Diemžēl Latvijā pagaidām nav specializētu centru epilepsijas ķirurģiskai ārstēšanai.

• Klejojošā nerva stimulācija. Pie klejojošā nerva  tiek pievienots elektrostimulators (ar ķirurģiskas operācijas palīdzību). Tas vidēji ik 5 minūtes, veic ~ 30 sekunžu ilgu stimulāciju. Stimulācijas parametrus var mainīt. Pacienti ar „mazajām lēkmēm” var paši veikt stimulāciju, jūtot lēkmes sākumu. Tas palīdz lēkmi apturēt vai saīsināt. Arī šī metode ir izmantojama epilepsijas slimniekiem, kam nepalīdz medikamenti. Diemžēl tā Latvijā pagaidām izmantota netiek.

• Alternatīvās ārstēšanas metodes ārstēšanā tiek lietotas reti. Ir pierādījumi par atsevišķu augu preparātu un vitamīnu lietderību epilepsijas ārstēšanā. Parasti tas attiecas uz specifiskiem gadījumiem. Pasaules literatūrā ir atsevišķi ziņojumi par manuālās terapijas, akupunktūras, mūzikas terapijas un bioloģiskās atgriezeniskās saites lietderību. Diemžēl informācija par efektivitāti un darbības mehānismiem ir nabadzīga, praktiskā nozīme neliela.

Lēkmes laikā:

• Neuztraucieties viņam nesāp („lielās lēkmes laikā”).
• Pasargājiet no ievainojumiem.
• Pacients jānogulda un jāatbrīvo drēbes, sevišķi ap kaklu, jānovieto tā, lai tuvumā nebūtu asi priekšmeti, ūdens, u.c. Ja pacientam lēkme sākas ar priekšvēstnešiem (,,auru”), viņš var pats brīdināt par lēkmes sākumu.
• Neveiciet mākslīgo elpināšanu, tas nelīdzēs.
• Pagrieziet uz sāniem, atbrīvojiet apkakli. Šādi pasargāsiet no aizrīšanās (siekalām, reti arī atvemtām masām) un atvieglosiet elpošanu.
• Neko nebāziet mutē. Ir bīstami krampju laikā mēģināt starp zobiem spraust kādu priekšmetu vai liet mutē ūdeni. Tā var izlauzt pacienta zobus, satraumēt savus pirkstus un pacients var aizrīties.
• Nav vajadzības krampju laikā pacientu turēt ciet, viņu kratīt. Šādas rīcība lēkmes ilgumu neietekmē.
• Esiet klāt, kamēr lēkme beigsies.
• Vērojiet lēkmes norisi.
• Ja ,,lielā lēkme” turpinās vairāk par 5 minūtēm, var ievadīt taisnajā zarnā speciālus medikamentus mikroklizmas veidā (ko izraksta ārsts). Nepieciešamības gadījumā mikroklizmu var ievadīt atkārtoti vienu reizi.
• Ja lēkme nepāriet 15 minūšu laikā, noteikti jāizsauc ātrā palīdzība.

• Pacienta radiniekiem būtu jāzina kā rīkoties lēkmes laikā.

• Bez tam (sevišķi attiecībā uz slimo bērnu vecākiem) jāseko regulārai medikamentu lietošanai, jāatzīmē lēkmju raksturs un biežums īpašā kalendārā. Tādam jābūt katram pacientam, jautājiet jūsu ārstam. Kalendārs nepieciešams objektīvam ārstēšanas efektivitātes izvērtējumam. Pieaugušie pacienti kalendāru aizpilda paši.

Profilakse

• Pacientiem nav vajadzīga īpaša dieta. Bērniem dažreiz kā ārstēšanas metodi var izmantot t.s. ketogēno diētu (diēta ar palielinātu tauku saturu). Tā ir efektīvs ārstēšanas veids atsevišķu epilepsiju gadījumā, kas nepadodas medikamentozai ārstēšanai. Tomēr tā ir smags pārbaudījums bērna vielmaiņai un veicama stingrā ārsta uzraudzībā. Diemžēl Latvijā nav specializētu centru, kas nodarbojas ar šādas diētas izstrādi un bērnu novērošanu.

• Lielākajai daļai pacientu nav vajadzīgs speciāls režīms, kas ietekmē ikdienas aktivitātes. Tomēr ir nepieciešams izvairīties no lēkmi provocējošiem faktoriem un ievērot piesardzību potenciāli traumējošās situācijās.

• Biežākie provocējošie faktori ir režīma pārkāpumi (negulēšana, alkohols, narkotikas), mirgojoša gaisma (fotosensitīva epilepsija), fiziska un garīga pārslodze.

• Mirgojoša gaisma visbiežāk ir sastopama diskotēkās, skatoties datora vai TV ekrānā tumšā telpā. Ja pacientam nav fotosensitīvas lēkmes (to nosaka EEG izmeklējumā), tad TV var skatīties bez ierobežojumiem.

Ja fotosensitivitāte ir, tad jāievēro šādi nosacījumi:

• neskatīties televīziju vairāk par 1-1,5 stundām diennaktī;
• nesēdēt tuvu televizoram;
• neskatīties TV tumšā istabā;
• pie TV novietot papildus apgaismojumu;
• TV jābūt krāsainam attēlam;
• ja bērns kļūst miegains, TV izslēgt;
• ja pacientam ir izteikta fotosensivitāte, TV jāuzliek aptumšojošs ekrāns vai jālieto tumšas brilles (tas noder arī, spilgtā saulē braucot vai ziemā slēpojot).

• Fiziskā slodze cilvēkam (it sevišķi bērnam) apliecina viņa varēšanu. Tam psiholoģiski ir liela nozīme. Sports ir atļauts arī epilepsijas slimniekiem. Tomēr jāizvairās no gargabalu skriešanas (jo pastiprināta, forsēta elpošana var izprovocēt lēkmi) un t.s.’’lielā sporta’’ ar fizisku un emocionālu pārslodzi.

• Kaut gan peldot reti novērojamas epileptiskas lēkmes, bērniem, kam diagnosticēta epilepsija, baseina apstākļos jābūt pieaugušo uzraudzībā, bet ja epilepsijas pacients peldas atklātā ūdenī (jūrā, ezerā), jālieto peldveste.

• Bērni ar epilepsiju var apmeklēt bērnudārzu un skolu. Bērnudārza audzinātājiem jāzina par slimības esamību un jābūt gataviem palīdzēt lēkmes gadījumā (sniegt nepieciešamo pirmo palīdzību).

• Ja bērnam ir normāla garīgā attīstība, viņš var apmeklēt parasto skolu. Skolotājam jābūt informētam par bērna slimību. Nepieciešamības gadījumā bērns var turpināt mācīties speciālajā skolā. Mājas apmācības variants nav labākais, jo bērns nekontaktē ar vienaudžiem, un viņam var izveidoties izolētības sajūta.

• Epilepsijas pacienti var strādāt daudz dažādu darbu. Profesijas izvēle ir atkarīga no lēkmju veida. Jāizvērtē, kas notiks lēkmes laikā, vai pacients un apkārtējie netiks apdraudēti. Visbiežāk jāizvēlas darbu, kas nav saistīts ar augstumu, mehānismiem, uguni, ūdeni, transporta vadīšanu.