<iframe src="//www.googletagmanager.com/ns.html?id=GTM-PJMLCP" <br>height="0" width="0" style="display:none;visibility:hidden"></iframe>

Glomerulonefrīts

Glomerulonefrīts

  • Nieru kamoliņu iekaisums.

Cēlonis

  • Tā izcelsmē un attīstībā svarīga nozīme ir 2 galvenajiem faktoriem: infekcijai un iedzimtai nosliecei uz nieru iekaisumu. Parasti glomerulonefrīts sākas pēc angīnas. Nereti tādos gadījumos no mandelēm izdodas iegūt specifisku ierosinātāju — streptokoku, kas var bojāt nieres tieši vai arī ierosināt alerģisku reakciju, pārveidot nieru kamoliņu olbaltumvielas tā, ka tās kļūst it kā organismam svešas un pret tām veidojas antivielas.
  • Antivielas fiksējas pie šīm patoloģiski pārveidotajām olbaltumvielām nieru kamoliņos un tos bojā, sākas nieru darbības traucējumi.
  • Glomerulonefrīts var rasties arī pēc respiratoriskām virusālām slimībām, bērniem nereti pēc skarlatīnas, kas pati ir streptokoku infekcijas paveids. Retāk glomerulonefrīts pievienojas strutainam ādas iekaisumam, plaušu karsonim u.c. slimībām. Ar glomerulonefrītu biežāk slimo nieru slimnieku asinsradinieki.

Simptomi

  • Glomerulonefrīta gaita var būt akūta vai hroniska.

Akūts glomerulonefrīts sākas ar vispārējiem traucējumiem:

  • nogurumu,
  • sliktu dūšu,
  • reizēm vemšanu,
  • nedaudz paaugstinātu t.
  • Vienlaikus vai mazliet vēlāk pievienojas ādas bālums, tūska sejā un citās ķermeņa daļās, smaguma sajūta vai nelielas sāpes nieru apvidū, paaugstināts arteriālais spiediens. Dažos gadījumos var būt aizdusa, smaguma sajūta sirds apvidū, leikocītu daudzums asinīs nedaudz palielinās, eritrocītu grimšana paātrinās. Izmeklējot urīnu, atrodamas olbaltumvielas (proteinūrija), palielināts daudzums eritrocītu un cilindru (cilindriski olbaltumvielu veidojumi). Reizēm eritrocītu urīnā ir tik daudz, ka urīns kļūst sārts. Smagākos gadījumos atrodamas arī novirzes elektrokardiogrammā un pārmaiņas acs tīklenes asinsvados.
  • Hronisks glomerulonefrīts biežāk rodas pēc akūta glomerulonefrīta, bet tas var būt arī sākotnēji hronisks. Hroniskam glomerulonefrītam īpaši raksturīgu traucējumu nav. Var būt neliela tūska sejā vai citās ķermeņa daļās, bālums, var samazināties darbaspējas, paaugstināties asinsspiediens. Asinīs samazinās eritrocītu un hemoglobīna daudzums, mainās asiņu olbaltumvielu daudzums un sastāvs, samazinās albumīnu un relatīvi palielinās globulīnu daudzums. Hroniska glomerulonefrīta norisē izšķir vairākas formas atkarībā no tā, kādas pazīmes ir pārsvarā:
  • hematūriski hipertonisko,
  • neirotisko,
  • jaukto
  • latento glomerulonefrītu.
  • Hematūriski hipertoniskajai glomerulonefrīta formai raksturīgs mēreni vai stipri paaugstināts arteriālais spiediens, urīnā daudz eritrocītu.
  • Nefrotiskās glomerulonefrīta formas gadījumā ir tūska un urīnā daudz olbaltumvielu.
  • Jauktās formas glomerulonefrītam raksturīgi abu iepriekš minēto formu simptomi.
  • Nereti glomerulonefrīts norisinās latenti: sevišķu traucējumu nav, un slimību izdodas konstatēt, tikai atkārtoti izmeklējot urīnu un veicot citas analīzes. Ja glomerulonefrīts neārstē, var rasties hroniska nieru mazspēja.

Ārstēšana

  • Akūta glomerulonefrīta un hroniska glomerulonefrīta saasinājuma gadījumā nepieciešams gultas režīms, siltums, ādas un mutes dobuma rūpīga kopšana, jālikvidē infekcijas perēkļi (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums), uzturā jālieto visi vitamīni, daudz augļu un dārzeņu. Slimības sākumā uzturā uz laiku jāsamazina olbaltumvielas. (gaļa, zivis, olas, biezpiens, siers) un sāls daudzums.
  • Stingrāk ierobežot sāls lietošanu turpmākajās slimības stadijās vairs nevajag, izņemot gadījumus, ja ir tūska vai paaugstinās asinsspiediens. No medikamentiem pēc ārsta norādījumiem lieto pretmikrobu līdzekļus, parasti antibiotikas. Dažos gadījumos lieto pretiekaisuma līdzekļus, hormonu preparātus, u.c.
  • Akūtu glomerulonefrītu un hroniska glomerulonefrīta saasinājumu vēlams ārstēt slimnīcā, bet vēlāk mājas apstākļos.

Profilakse

  • Galvenais noteikums — likvidēt visus fokālās infekcijas perēkļus. Visos gadījumos, kad slimība saistīta ar t° paaugstināšanos (gripa, angīna), jāizārstējas līdz galam. Svarīgi ir arī norūdīties, regulāri nodarboties ar fizkultūru. Nepieciešams pilnvērtīgs uzturs ar pietiekamu olbaltumvielu, vitamīnu un minerālvielu daudzumu. Hroniska glomerulonefrīta saasinājumu profilaksē un ārstēšanā svarīga nozīme ir sanatorijām un kūrortiem.