Gremošana

• Uzturlīdzekļu fermentatīva sašķelšana gremošana traktā līdz sīkām, organismam nespecifiskām molekulām, kas izmantojamas gan plastiskām, gan enerģētiskām norisēm organismā.

• Gremošana notiek pakāpeniski dažādās gremošana trakta daļās gremošana sulu (siekalu, kuņģa sulas, aizkuņģa dziedzera sulas, zarnu sulas) ietekmē, jo šo sulu fermenti izraisa dažādas šķelšanas reakcijas. Katru uzturvielu grupu šķeļ savi fermenti. Radušies skaldprodukti neuzkrājas, bet no zarnām nokļūst asinīs vai limfā (resorbcija). Tas nodrošina gremošana tālāko gaitu, jo liela skaldproduktu koncentrācija samazina fermentu aktivitāti.

• Barību gremošana traktā pārvieto un ar gremošana sulām sajauc peristaltikas viļņi u.c. kuņģa un zarnu kustības gremošana dziedzeri savu darbību pielāgo uztura režīmam un diētas īpatnībām, uzņemtās barības daudzumam.

• Gremošana sākas, tiklīdz barība nokļūst mutes dobumā, kur notiek barības sasmalcināšana — košļāšana — un sajaukšana ar siekalām. Siekalu fermentu iedarbība turpinās arī kuņģī, kamēr tā saturs nav kļuvis ļoti skābs. Siekalu amilāze sašķeļ apmēram pusi uztura cietes līdz disaharīdiem un trisaharīdiem, pārējo cieti sašķeļ aizkuņģa dziedzera amilāze.

• Ja cilvēka uzturā daudz cukura (disaharīdu), tā sašķelšanu sāk siekalu maltāze, bet beidz aizkuņģa dziedzera un zarnu sulas fermenti divpadsmitpirkstu zarnā.

• No mutes dobuma pa rīkli un barības vadu (rīšana) barība nonāk kuņģī, kur uzkrājas un pakāpeniski sajaucas ar kuņģa sulu. Cilvēkam kuņģa sula izdalās pastāvīgi, jo intervāli starp ēdienreizēm ir nelieli, turklāt uz organismu bieži darbojas kāds nosacījuma kairinātājs, kas stimulē tās rašanos. Ēšanas laikā un pēc tās kuņģa sula izdalās pastiprināti, tās sastāvs un daudzums variē atkarībā no uzņemtās barības daudzuma un ķīmiskām īpašībām. Visvairāk kuņģa sulas izdalās, kad ēd gaļu,— tad tajā ir arī visvairāk sālsskābes, vismazāk sālsskābes kuņģa sulā ir pēc piena ēdienu lietošanas, kuņģa sulā visvairāk fermentu ir pēc maizes ēšanas.

• Kuņģa sulas izdalīšanos regulē neirohumorāli faktori. Tās sekrēcijā izšķir 3 fāzes.

• Pirmajā fāzē sekrēciju izraisa nosacījuma (ēdiena smarža, izskats) un beznosacījuma kairinātāji (ēdiena garša, košļāšana, rīšana), rodas ēstgribas jeb apetītes sula, kas sagatavo kuņģi barības uzņemšanai un atvieglina turpmāko gremošana norisi. Ēstgribas sula izdalās ½ — 2 stundas, bet sekrēcija pēc ēšanas ilgst 6 — 8 stundas.

• Otrajā fāzē sula izdalās sakarā ar barības mehānisku un ķīmisku iedarbību uz kuņģa sienu, kā arī hormona gastrīna ietekmē, kurš veidojas kuņģa vārtnieka daļā. Stipri kuņģa sekretorisko šūnu kairinātāji ir gaļas un dārzeņu buljoni, kas satur histamīnu, tas stimulē sālsskābes izdalīšanos.

• Sekrēcijas trešo fāzi ierosina divpadsmitpirkstu zarnas hormons enterogastrīns, kas kairina kuņģa dziedzeršūnas un pastiprina sulas izdalīšanos, tās sekrēciju veicina arī daži uzturlīdzekļu skaldprodukti.

• Kuņģa sekrēciju kavē taukiem bagāts ēdiens, tauki var aizkavēt sulas izdalīšanos tīri mehāniski — apklājot gļotādu, tomēr galvenais kavētājs ir hormons enterogastrons, kas rodas divpadsmitpirkstu zarnā, kad tur ieplūst tauki. Kuņģa sulas izdalīšanos negatīvi ietekme arī sālsskābes iekļūšana divpadsmitpirkstu zarnā, ja zarnā ļoti skāba reakcija (ph 2,5), sekrēcija kuņģī apstājas. Kuņģa sulas izdalīšanos samazina, pat pārtrauc nepatīkamas emocijas, piemēram, bailes, dusmas.

• Kuņģī notiek galvenokārt olbaltumvielu gremošana. Kuņģa proteināzes (pepsīns u.c.) sašķeļ olbaltumvielu molekulas samērā lielās peptīdu molekulās, to gremošana turpinās divpadsmitpirkstu zarnā, olbaltumvielu gremošanas galaproduktu — aminoskābju kuņģī ir maz. Kuņģa sulas lipāze sašķeļ arī daļu emulģēto tauku (olas dzeltenums, piena tauki), kad kuņģa saturam ir viendabīga, pusšķidra konsistence, sākas kuņģa pakāpeniska iztukšošanās. Skābā barības putriņa jeb himuss nelielās porcijās pāriet tievās zarnas sfikumdaļā — divpadsmitpirkstu zarnā. Te uz barības putriņu iedarbojas aizkuņģa dziedzera sula, žults un zarnu sula.

• Aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanos (pieaugušam cilvēkiem diennaktī izdalās 0,7 — 1,2 l), tāpat kā kuņģa sekrēciju, ierosina nosacījuma un beznosacījuma kairinātāji. Dziedzera darbības regulācijā ļoti liela nozīme ir hormoniem sekretīnam un pankreozimīnam, kuri sālsskābes ietekmē rodas divpadsmitpirkstu zarnas gļotādā. Aizkuņģa dziedzera sulas fermenti iedarbojas uz visām uzturvielu grupām. Amilāze noārda cieti, maltāze un laktāze sašķeļ disaharīdus līdz monosaharīdiem — glikozei, galaktozei un fruktozei, kas uzsūcas asinīs, tripsīns, himotripsīns, elastāze un karboksipeptidāzes sašķeļ olbaltumvielu dipeptīdos un tripeptīdos, veidojas arī peptīdi un aminoskābes.

• Lipāze ir galvenais ferments tauku gremošanā, tā sašķeļ taukus līdz glicerīnam un taukskābēm. Tauku gremošana nepieciešama arī žults, ko nepārtraukti izstrādā aknu šūnas, divpadsmitpirkstu zarnā tā ieplūst no žultspūšļa gremošana laikā, žults izdalīšanās regulācija ir neirohumorāla.

• Reflektorisku žults izdalīšanos izraisa barības uzņemšana, košļāšana, rīšana, kuņģa sienas iestiepums u.c. beznosacījuma un nosacījuma kairinātāji. Arī daži uzturlīdzekļi, piemēram, salds krējums, olas dzeltenums, stimulē žults izdalīšanos, tās ieplūšanu zarnās pastiprina arī divpadsmitpirkstu zarnas hormons holecistokinīns. No visām žults sastāvdaļām gremošanā piedalās žultsskābes, tās emulģē taukus, aktivē aizkuņģa dziedzera lipāzi un piedalās taukskābju uzsākšanā, zarnu sulu izstrādā un izdala tievās zarnas gļotādas sekretoriskās šūnas. Sekrēciju ierosina ķīmiski un mehāniski zarnas kairinātāji.

• Dienā izdalās apmēram 3l sulas, tā satur nātrija hidrogēnkarbonātu (dzeramo sodu) un dažādus fermentus, svarīgākais no tiem ir erepsīns — fermentu komplekss, kas turpina aizkuņģa dziedzera fermentu sākto olbaltumvielu noārdīšanu, sašķeļot dipeptīdus un tripeptīdus līdz aminoskābēm, un beidz olbaltumvielu gremošana. Zarnu sulā ir ari vāji aktīva amilāze un lipāze, kā arī maltāze un laktāze.

• Zarnās, sevišķi resnajā zarnā, mitinās daudz mikroorganismu, kas veido zarnu mikrofloru.

• Zarnās notiek kontaktgremošana, tā noris, dažādām vielām saskaroties ar zarnu epitēlijšūnām, kas sintezē fermentus, sevišķi tos, kuri hidrolizē barības skaldproduktu nelielas molekulas, un beidz gremošanu. Kontaktgremošana savstarpēji saista gremošanu un resorbciju, jo uz šūnas virsmas sašķeltās uzturvielas caur šīm šūnām iekļūst asinīs. Tievajā zarnā gremošana pilnīgi beidzas, notiek organismam nepieciešamo barības vielu uzsākšana. Nesagremotās un organismam nederīgās vielas pāriet resnajā zarnā. Tur uzsūcas ūdens, minerālvielas un veidojas izkārnījumi.

• Gremošanas traucējumus var radīt daudz dažādu faktoru. Galvenie no tiem ir uztura režīma neievērošana, alkohola un nikotīna lietošana, kā arī akūtas un hroniskas infekcijas slimības, invāzijas slimības, alerģija.