Hipofīzes hormoni

• Ir divējādi — tiešas darbības hormoni un glandotropiskie hormoni (iedarbojas uz citiem iekšējās sekrēcijas dziedzeriem). Visi hipofīzes hormoni ir peptīdhormoni, to izdalīšanās ir cieši saistīta ar hipotalāmu (starpsmadzeņu apakšējā daļa). Tiešas darbības hipofīzes hormoni ir augšanas hormons somatotropīns un melanotropīns, somatotropīns jeb somatotropiskais hormons sekmē olbaltumvielu sintēzi un līdz ar to visu audu vienmērīgu augšanu, tā normālai darbībai nepieciešams insulīns un tiroksīns.

• Somatotropīna pastiprinātā producēšanās augšanas periodā izraisa milža augumu jeb gigantismu, bet nepietiekams tā daudzums — punduraugumu. Pieaugušam cilvēkam pārmērīga somatotropīna producēšanās rada nesamērīgu plaukstu, pēdu, deguna u.c. ķermeņa daļu augšanu (akromegālija).

• Somatotropīns ir sugai specifisks, tāpēc no dzīvniekiem iegūtais hormons cilvēka organismā nedarbojas. Melanotropīns jeb intermedīns stimulē ādas pigmentāciju, kā ari redzes pigmentu veidošanos acs tīklenē. Pie tiešas darbības hipofīzes hormoniem var pieskaitīt arī neirohormonus vazopresīnu jeb adiuretīnu un oksitocīnu, kurus producē hipotalāma kodoli un kuri pa nervu ceļiem nokļūst hipofīzē un no tās pēc vajadzības izdalās asinīs.

• Vazopresīns ir svarīgākais hormons, kas regulē ūdens izdalīšanos nierēs un uztur asinīs normālu osmotisko spiedienu, tā izdalīšanos regulē reflektorisks mehānisms. Ja asinīs ir nepietiekams vazopresīna daudzums, nieres izdala daudz ūdeņaina urīna (bezcukura diabēts), pārlieku liels (nefizioloģisks) vazopresīna daudzums asinīs sašaurina sīkos asinsvadus un paaugstina asinsspiedienu.

• Oksitocīns izraisa dzemdes muskulatūras kontrakcijas, it īpaši dzemdību laikā, tāpēc to lieto par dzemdību stimulētāju. Visu glandotropisko hormonu izdalīšanos regulē īpaši hipotalāma atbrīvotājfaktori, kas vispirms nonāk asinīs un pēc tam hipofīzē. Savukārt atbrīvotājfaktoru izdalīšanos kontrolē pēc atgriezeniskās saites principa attiecīgo iekšējās sekrēcijas dziedzeru hormonu koncentrācija asinīs.

• Glandotropiskie hormoni ietekmē dzimumdziedzeru (gonadotropīni), vairogdziedzera (tireotropīns) un virsnieru (adrenokortikotropīnsj hormonu izdalīšanos. Gonadotropīni jeb gonadotropiskie hormoni ir vairāki, folikulstimulētājhormons sievietēm sekmē folikulu nobriešanu olnīcās, bet vīriešiem — spermatoģenēzi, luteinizētājhormons vīriešiem sekmē intersticiālo šūnu augšanu un androgēnu sintēzi, bet sievietēm — ovulāciju un dzeltenā ķermeņa attīstību, luteotropiskais hormons jeb prolaktīns uztur dzeltenā ķermeņa aktivitāti un sekmē krūts dziedzeru sekretorisko funkciju, līdzīgu hormonu (horiongonadotropīnu) grūtniecības laikā producē placenta.

• Tireotropīns jeb tireotropiskais hormons sekmē vairogdziedzera augšanu, kā arī tā hormonu sintēzi. Paaugstinoties vairogdziedzera hormonu koncentrācijai, samazinās hipotalāma atbrīvotāj faktora izdalīšanās un līdz ar to arī tireotropīna sekrēcija. Atbrīvotājfaktora izdalīšanos pastiprina arī psihiskie pārdzīvojumi, tireotropīna daudzums pieaug, vairogdziedzeris var palielināties (kākslis).

• Adrenokortikotropīns jeb adrenokortikotropiskais hormons sekmē virsnieru garozas augšanu un glikokortikoīdu izdalīšanos. Psihiskas traumas, dažādas emocijas, stresa stāvokļi, iedarbojoties caur limbisko sistēmu un hipotalāmu, izraisa pastiprinātu adrenokortikotropīna izdalīšanos, bet tas savukārt stimulē glikokortikoīdu izdalīšanos virsnierēs.