Hipotermija

• Hipotermija ir ķermeņa temperatūras samazināšanās – tā ir zemāka par 35 °C (mērot taisnajā zarnā).

Simptomi

Vispārējai organisma atdzišanai ir četras pakāpes:

• organisms pilnīgi kompensē pastiprināto siltuma atdevi;
• ķermeņa temperatūra nepazeminās; ir drebuļi, paātrinās sirdsdarbība un elpošana, āda kļūst bāla un auksta;
• organisma temperatūras regulācijas mehānismi tikai daļēji spēj kompensēt siltuma zudumu, tādēļ ķermenis atdziest par 1–2 °C; drebuļi izzūd un muskuļi kļūst rigīdi (rokas un kājas – stīvas), pavājinās atmiņa un palēninās domāšana;
• ķermenis atdziest līdz 34 °C un zemāk; cilvēks kļūst dezorientēts, var būt sirdsdarbības traucējumi;

• ķermeņa temperatūra ir 29 °C un zemāk; cilvēks kļūst miegains, sirdsdarbība palēninās; kad temparatūra ir 27 °C, iestājas tā sauktā “mēmā nāve”, ko raksturo bezsamaņa un vispārējs centrālās nervu sistēmas (CNS) funkciju nomākums; pulsu un elpošanu gandrīz nevar konstatēt, draud sirdsdarbības apstāšanās. Ilgstoši salušais nespēj objektīvi novērtēt savu stāvokli un veselības bojājumu pakāpi.

Palīdzība

• Atrodot ilgstoši salušu cilvēku, jāizsauc ātro medicīnisko palīdzību, cietušais jānogādā siltā telpā, viņa ķermenis jāatbrīvo no cieši pieguļošām, nereti arī mitrām drēbēm un jāietin sausā, siltā segā. Jādod dzert siltu šķidrumu: tēju, ūdeni, sulas.

• Bērni un veci cilvēki ir jutīgāki pret siltuma zudumu. Aukstā ūdenī cilvēka ķermeņa atdzišana notiek 25 reizes straujāk nekā gaisā. To der atcerēties, ejot pār aizsalušām ūdenstilpnēm.

Ķermeņa daļas apsaldējums

• Lokāli visbiežāk apsaldētas tiek plaukstas, pēdas un deguns, kā arī ausis.

Arī lokāliem audu bojājumiem ir četras pakāpes:

• lokāla asinsvadu sašaurināšanās, āda sākumā izskatās bāla, vēlāk sarkana, auksta; skartais apvidus var būt pietūcis, sākotnēji jūtama durstīšana un sāpes, kas izzūd, apsaldējumam padziļinoties;
• dziļāks ādas bojājums, veidojas tulznas ar bālganu vai sārtu saturu, apsaldētajā apvidū novēro tūsku,
• bojājums skar ādu un zemādu, atmirušie audi ir nejutīgi, zilgansārti un labi norobežojas no veselajiem audiem ar “demarkācijas līniju”, ja nekrotiskajos audos iekļūst infekcija, attīstās mitrā gangrēna;
• bojāti visi dziļie audi, arī kauls; pēc 1,5–2 mēnešiem notiek bojātās ķermeņa daļas “pašamputācija”.

• Izolētu vietēju apsaldējumu gadījumos cietušais ļoti bieži pats spēj sev palīdzēt, bet tas nenozīmē, ka drīkstam viņam paiet garām, sak’, gan jau tiks galā arī bez manis.

Palīdzība

• Visdrošāk ir nogādāt cietušo tuvākā medicīniskā iestādē. Apsaldēto ķermeņa daļu jāatbrīvo no spiedoša apģērba vai apaviem un jāietin siltumu izolējošā materiālā (lai siltums nepiekļūtu no ārpuses un neradītu audu nekrozi). Cietušo ekstremitāti atslogo, paceļot uz augšu.

Apsaldējumu gadījumā nedrīkst:

• masēt, berzēt apsaldēto ādas apvidu;
• sildīt apsaldēto vietu ar siltu ūdeni, termoforu u. tml. (strauja sasilšana veicina audu nekrozi);
• rīvēt ar sniegu (sniega kristāliņi rada mikrotraumas, un tajās var iekļūt infekcija);
• pārdurt radušās tulznas (infekcijas risks);
• noslogot apsaldēto ekstremitāti (slodze un spiediens var palielināt mikrocirkulācijas traucējumus);
• smēķēt;
• dot alkoholiskus dzērienus;

• Ja pēc vietējiem apsaldējumiem veidojas nekroze, audos notiek neatgriezeniskas pārmaiņas, un šāda roka vai kāja diemžēl jāamputē.

Jāzina

• Mitra āda atdod siltumu četras reizes vairāk nekā sausa āda.
• Ja cilvēks, piemēram, skrienot sasvīst, ja zābakos svīst kāju pēdas, ja pēc dušas, nesaģērbies pietiekami silti, dodas ārā aukstumā, mitrā āda pastiprina vispārēju vai lokālu siltuma zudumu.
• Ūdenī virsma zaudē siltumu 11 reižu vairāk nekā tādas pašas temperatūras gaisā.
• Samirkušas drēbes, cimdi, zābaki, slikti saglabā ķermeņa siltumu; arī slapjš vai kūstošs sniegs apsaldē – kūstot tas atņem siltumu visam, ar ko saskaras.
• Vējš ievērojami paātrina siltuma pārnešanu no ķermeņa atmosfēras gaisā.
• Putenī cilvēks daudz ātrāk zaudē siltumu, nekā bezvēja laikā.
• Pēkšņa temperatūra maiņa ir apsaldēšanās riska faktors.
• Strauji mainoties temperatūrai, cilvēka siltuma regulācijas mehānismi nespēj tai tik ātri pielāgoties, un palielinās ķermeņa siltuma zudums.
• Aukstuma iedarbība ir bīstamāka ķermeņa daļai, kurai traucēta perifērā asinsrite.

• Cieši apavi, slidas vai slēpju piestiprināšanas ierīces, ilgstoši saspiežot pēdu, apgrūtina tās apasiņošanu; “apspīlētas” džinsu vai sintētiska auduma bikses var traucēt asinsriti kājās, īpaši augšstilbiem, tā radot apsaldēšanas draudus; arī ciešos pirkstaiņos rokas salst vairāk nekā brīvos dūraiņos; cilvēkam, atrodoties miera stāvoklī vai guļot, palēninās asinsrite un pastiprinās siltuma atdošana.

• Ja organisma pretestības spējas ir pazeminātas, cilvēks apsaldējas ātrāk.

• Organisma pretestības spējas ir mazākas, ja cilvēks ir noguris, izsalcis, novājināts vai alkohola reibumā; zema organisma pretestība var būt cilvēkiem ar cukura diabētu, audzēju, Parkinsona slimību, jau esošu infekciju un paaugstinātu ķermeņa temperatūru, kā arī pēc traumas vai, lietojot imūnsupresīvus medikamentus.

• Alkohols un smēķēšana aukstumā nesasilda.

• Alkohols izraisa asinsvadu paplašināšanos ādā un palielina siltuma atdevi, savukārt nikotīns izsauc asinsvadu spazmas, traucē asinsriti un audu barošanos – tādējādi palielinās apsaldēšanās risks.

Ieteikumi

• Norūdieties!
• Aukstumā kustieties!
• Ārā ejot, ieziediet vaigus un lūpas ar krēmu!
• Nevalkājiet ļoti ciešu apģērbu un apavus!
• Neatsakieties no cepures, šalles un dūraiņiem!
• Nerīvējiet nosalušu ādu ar sniegu!
• Ja esat apsaldējies, dodieties pie ārsta!