Homeopātija

• Homeopātija ir ārstēšanas metode, kuras pamatā ir uzskats, ka slimība jānovērš ar zāļlīdzekļiem, kas lielākās devās paši var izraisīt ārstējamai slimībai līdzīgus simptomus (“līdzīgs jāārstē ar līdzīgu”). Homeopātijas pamatus licis vācu ārsts z. Hānemanis 19. gadsimta sākumā.

Homeopātija balstās uz 5 pamatprincipiem:

• slimnieks rūpīgi novērojams, it īpaši pievēršot uzmanību tā sūdzībām, raksturam, temperamentam, nosliecēm, ķermeņa uzbūvei;
• slimības ārstēšanā lietojami zāļlīdzekļi, kas noteiktos apstākļos veselam cilvēkam spēj izraisīt līdzīgus simptomus;
• visi zāļlīdzekļi pirms ieviešanas praksē pārbaudāmi veselam cilvēkam;
• zāļlīdzekļi lietojami stipri atšķaidīti, atšķaidījumus Hānemanis nosaucis par potencēm un apzīmējis ar burtiem d (decimālpotence jeb desmitkārtīgie atšķaidījumi) un c (centesimālpotence jeb simtkārtīgie atšķaidījumi);
• slimīgās parādības jānomāc nevis no ārienes, bet “jālikvidē no iekšienes” ar uzmanīgu kairinājuma terapiju.

• Ar homeopātiju drīkst nodarboties tikai kvalificēts ārsts homeopāts. Pirms ārstēšanas slimnieku rūpīgi izmeklē, ja nepieciešams, izmantojot arī laboratorijas datus, rentgenu, elektrokardiogrāfiju un citas metodes. Zāļlīdzekļa veidu un atšķaidījuma pakāpi izvēlas atbilstoši slimības norisei, akūtos gadījumos zāļlīdzekļus lieto lielākos atšķaidījumos un biežāk, hroniskos gadījumos lieto zāļlīdzekļus, kas iedarbojas lēnāk un ar ilgākiem, nereti pat vairākas dienas gariem pārtraukumiem.

• Zāļlīdzekļus lieto galvenokārt iekšķīgi, ārstēšanas laikā izvairoties no kairinošām vielām — sāls, kafijas, tabakas, alkohola. Homeopātijā izmanto dažādus, galvenokārt augu (piemēram, kurpītes, arnikas, beladonnas, driģenes, kalmju) un dzīvnieku produktus, kā arī dažādas ķīmiskas vielas (piemēram, arsēna savienojumus, kalcija karbonātu, vara acetātu, dzelzs fosfātu, kālija fosfātu, dzīvsudraba savienojumus, silikātus).

• Homeopātijas teorētiskie pamati mūsdienās neiztur kritiku, kā liecina prakse, ar homeopātijas metodēm nevar izārstēt nevienu smagāku slimību (ļaundabīgus audzējus, asins slimības, infekscijas slimības, tuberkolozi), tomēr kā ārstēšanas palīgpaņēmiens homeopātija nav zaudējusi nozīmi arī mūsdienās.

Tas saistāms ar šādiem apsvērumiem:

• homeopātija metodes ir nekaitīgas, tās atbilst visas medicīnas pamatprincipam — nekaitēt;
• mūsdienu medicīna bieži lieto ārstēšanas paņēmienus, kas tuvi homeopātijai, piemēram, dažu ādas slimību gadījumā lietotais rentgena apstarojums veselam cilvēkam nereti izraisa līdzīgu iekaisumu;
• daudzas iedarbīgas vielas (vitamīnusus, mikroelementus, hormonus, vakcīnas, serumus) mūsdienu medicīna lieto koncentrācijās, kas atbilst homeopātijas principiem par atšķaidījumiem;
• pēdējā laikā medicīnas arsenāls papildinās ar zāļlīdzekļiem, ko jau sen pārbaudījusi un atzinuši par derīgiem homeopātijā (bišu inde, čūsku inde, daudzi augu produkti);
• homeopātijā ieteiktais vieglā kairinājuma princips labi saskan ar daudzām fizioterapijas metodēm;
• tā kā homeopātija nav vispāratzīta, tā iegūst īpašas iedarbības oreolu, kas izmantojams daudzu hronisku slimību ārstēšanā kā svarīga psihoterapijas sastāvdaļa.