Iedvesma
- Iedvesma (medicīnā), iedvešana, suģestija — ārsta psiholoģiskā ietekme uz slimnieku vai slimnieku grupu ārstniecības nolūkā.
- Iedvesmojamība ir normāla psihes īpašība, stiprāka tā ir bērniem, nedaudz vājāka brieduma gados un samazinās lielā vecumā. Iedvesmojamība atkarīga arī no augstākās nervu darbības īpatnībām un slimnieka stāvokļa. Tā ir pastiprināta pārlieku jūtīgiem cilvēkiem kā arī fizioloģiska noguruma stāvoklī un pēc pārciestām somatiskām slimībām ar tām sekojošu nervu sistēmas novājinājumu (astēniju).
- Iedvesmas pamatā ir iekšējo orgānu darbības atkarība no augstākās nervu darbības (galvas smadzeņu lielo pusložu garozas funkcijas), iedvesmu var veikt hipnozes laikā, miegā, pēc miega līdzekļu vai narkotisko vielu ievadīšanas (narkohipnoze), pietiekami efektīva ir arī iedvesma nomodā (galvenokārt emocionāla pacēluma brīdī), kā arī pašiedvesma.
- Sekmīgā iedvesmas realizēšanā nozīmīga ir arī ārsta autoritāte, pareiza pieeja slimniekam, slimnieka psiholoģijas pazīšana. Iedvesmas elementi sastopami jebkurā ārstēšanas metodē — ārstēšanu vienmēr sekmē slimnieka pārliecība, ka viņš izveseļosies, ticība ārstam, viņa norādījumiem, kā arī to precīza izpilde. Visefektīvāk iespējams iedvest sajūtas par pārmaiņām vispārējā stāvoklī (labu pašsajūtu, miera sajūtu, labu garastāvokli utt.)).
- Iedvesmu izmanto, ārstējot neirozes, dažas psihopātijas formas, narkomāniju u.c. slimības, kā arī gadījumos, kad nepieciešams mainīt slimnieka nepareizo attieksmi pret savu slimību, pret kādu tās izpausmi. Iedvesmu var lietot par atsevišķu metodi, tomēr biežāk tā iekļaujas kompleksā ārstēšanas kursā (kopā ar medikamentozo terapiju, fizioterapiju utt.).
- Īpaša ārstnieciskā metode ir pašiedvesma, kuras elementi ir pamatā dažām citām psihoterapijas metodēm, piemēram, autogēnajam treniņam. Ārstēšanu ar iedvesmu, tāpat kā citas ārstnieciskā metodes, organizē tikai ārsts.
- Dažkārt iedvesmai, galvenokārt pašiedvesmai, var būt arī negatīva ietekme, ja to izmanto nevietā vai nepareizi. Atsevišķi cilvēki reizēm paši sevi nepareizi iedvesmo, it kā viņi slimotu ar kādu smagu vai pat neārstējamu slimību, turklāt aplamās domas nereti ir grūti koriģējamas (arī hipohondrija). Domas par slimību var rasties pēc dažiem īslaicīgiem funkcionāliem traucējumiem, pēc kādām īstenībā nenozīmīgām sajūtām organismā, pēc medicīnas literatūras lasīšanas, to neizprotot, pēc ārsta izteikuma nepareizas novērtēšanas, pēc sarunām par slimību ar nekompetentiem cilvēku (arī jatrogēnija), šie nelabvēlīgie faktori kļūst jo ietekmīgi, ja iedarbojas uz novājinātu organismu. Pašiedvesma sekundāri tiešām var radīt funkcionālus traucējumus un nepatīkamas sajūtas (piemēram, ēstgribas traucējumus un bezmiegu cilvēkam, kas pārliecināts, ka viņam ir ļaundabīgs audzējs).