<iframe src="//www.googletagmanager.com/ns.html?id=GTM-PJMLCP" <br>height="0" width="0" style="display:none;visibility:hidden"></iframe>

Impotence (dzimumnespēja)

Impotence (dzimumnespēja)

  • Vīrieša dzimumfunkcijas traucējums, pilnīga vai daļēja nespēja veikt dzimumaktu.

Cēlonis

  • Daļēju impotenci sauc arī par seksuālu mazspēju. Impotence ne vienmēr saistīta ar neauglību. Normālas dzimumfunkcijas gadījumā dzimumakta komponenti — dzimumtieksme ( libido), dzimumlocekļa piebriešana (erekcija), sēklas noplūšana (ejakulācija) un dzimumapmierinājums (orgasms) ir savstarpēji saistīti. impotences gadījumā tie var būt traucēti katrs atsevišķi, var novirzīties no normas gan patoloģiskas kavēšanas, gan pārkairinājuma virzienā.
  • Impotence var būt relatīva, piemēram, ja partneriem fizioloģiskā dzimumspēja ir ļoti atšķirīga (tas jāņem vērā, izvēloties partneri), tā var mainīties arī partneru kopdzīves laikā un radīt nesaskaņu.
  • Impotences pamatā ir fizioloģiskās dzimumspējas, partneru savstarpējo attiecību, seksuālās informācijas, adaptācijas un daudzu citu faktoru nelabvēlīga mijiedarbība cilvēka individuālās attīstības laikā.

Simptomi

  • Viena no biežāk sastopamām impotence formām ir neiroreceptoriskā forma, kuru rada ilgstošs priekšdziedzera vai urīnizvadkanāla ejakulācijas receptoru kairinājums. Šādu kairinājumu var izraisīt hronisks iekaisums (prostatīts, gonoreja), bieža dzimumakta pārtraukšana vai pagarināšana.
  • impotence cēlonis var būt arī dzimumcentru bojājums muguras smadzenēs, kuru var radīt infekcija ( sifiliss, izkaisītā skleroze), intoksikācija (ar alkoholu, arsēnu, opiju), traumas.
  • Arī nepietiekama sēklinieku vai pārējo iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība (piemēram, einuhoīdisms), tāpat arī dažādi dzimumakta mehāniskie šķēršļi (piemēram, dzimumlocekļa anomālijas) var radīt impotenci. To var izraisīt arī dažas galvas smadzeņu slimības un nervu sistēmas funkcionāli traucējumi (piemēram, neirastēnija).
  • Jebkurai impotence formai ir arī neirotiskas dabas traucējumi ( bailes no neveiksmes, neticība saviem spēkiem u.c), kurus bieži vēl vairāk padziļina partneres nesaprotoša izturēšanās un novēršanās.

Ārstēšana

  • Ārstēšanu katrā konkrētā gadījumā nosaka ārsts seksologs, ārstē pamatslimību. Nozīme ir psihoterapijai kā arī ārsta pārrunām ar partneri. Ārstēšanās laikā nedrīkst lietot alkoholu.

Profilakse

  • Pareiza dzimumaudzināšana un dzimumdzīves higiēna, norūdīšanās, pareizs darba un atpūtas režīms, hronisku iekaisumu ārstēšana.