<iframe src="//www.googletagmanager.com/ns.html?id=GTM-PJMLCP" <br>height="0" width="0" style="display:none;visibility:hidden"></iframe>

Inkubācijas periods

Inkubācijas periods

  • Laika posms no infekcijas slimības ierosa Iekļūšanas organismā līdz slimības sākumam (pirmajām klīniskajām pazīmēm).
  • Inficēšanās brīdī slimības ieros, iekļuvis cilvēka organismā, vēl neizraisa saslimšanu, vajadzīgs zināms laiks, kurā tas pielāgojas organisma iekšējai videi, intensīvi vairojas, izstrādā fermentus, reizēm arī toksīnus, kas tam palīdz pārvarēt organisma aizsargbarjeras, iekļūt dziļāk guļošajos audos un izplatīties pa organismu.
  • Cilvēka organisms savukārt reaģē uz inficēšanos, mobilizējot visus aizsarglīdzekļus, kas var likvidēt ierosu, — palielinās leikocītu fagocitārā aktivitāte (leikocīti uzņem sevī mikroorganismus, fagocitoze), aktivējas fermenti, kas noārda mikroorganismus.
  • Inkubācijas perioda sākumā, kad ieros ir Ieslēgts audos, cilvēks nevar būt infekcijas avots. Inkubācijas periods beigās, kad ieros audos savairojies un izraisījis to bojāeju, tas kopā ar bojā gājušajiem audiem izdalās apkārtējā vidē un cilvēks kļūst par infekcijas avotu. Inkubācijas periods beigās no organisma izdalās, piemēram, difterijas, gripas, masalu, meningokoku infekcija, vēdertīfa u.c. slimību ierosi.
  • Dažādām infekcijas slimībām inkubācijas perioda garums ir dažāds, tas atkarīgs no ierosa attīstības procesa organismā, kā arī no organisma reakcijas īpatnībām. Zinot inkubācijas perioda garumu, epidēmijas perēklī vieglāk atklāt infekcijas avotu. Ar saslimušo saskarē bijušās personas medicīniski novērojamas visu garāko inkubācijas periodu, ja šajā laikā jaunu saslimšanas gadījumu nav, visi pretepidēmijas pasākumi veikti pareizi — infekcijas izplatīšanās ir novērsta.