Kairinātājs

• Organisma vai atsevišķas šūnas ārējās vides fizikālo un ķīmisko parametru maiņa.

• Pēc enerģijas veida kairinātājus iedala mehāniskos, elektriskajos, ķīmiskos, termiskajos, akustiskajos u.tml. Ikvienam kairinātājs raksturīgs stiprums un tā maiņas ātrums, iedarbības ilgums, enerģija, ja kairinātājs ir ritmisks, — arī frekvence.

Pēc stipruma izšķir zemsliekšņa un virssliekšņa kairinātājsus:

• Zemsliekšņa kairinātājs ir vides parametru (spiediena, t°, elektriskā lauka, ķīmiskā sastāva u.c.) pārmaiņas, kas izraisa vietēju dziestošu atbildes reakciju.

• Virssliekšņa kairinātāja ietekmē dzīvajās šūnās veidojas specifiska atbildes reakcija — ierosa. Ierosināmība ir visu dzīvo šūnu pamatīpašība. Ikviena mūsu organisma šūna ir jutīga pret jebkuru ārējās vides parametru maiņu, lai gan organismā ir specializēti nervu sistēmas veidojumi — receptori, kas ļoti jutīgi pret noteiktu kairinātāja veidu. Kairinātājus, kura uztveršanai receptors ir pielāgots, sauc par adekvātu kairinātāju.

• Refleksu izraisošos receptoru kairinātājus atbilstoši refleksu klasifikācijai var iedalīt beznosacījuma un nosacījuma kairinātājos. Ikviens virssliekšņa kairinātājs depolarizē šūnas membrānu līdz kādam noteiktam kritiskam līmenim, membrāna nonāk nestabilā stāvoklī, un gan membrānā, gan citoplazmā sākas aktīvas, no kairinātāja īpašībām neatkarīgas norises. Tātad kairinātājs ir tikai signāls, pēc kura saņemšanas šūna no fizioloģiskā miera stāvokļa pāriet aktivitātes stāvoklī. Pārmērīgi stipri un ilgstoši kairinātāji var izraisīt šūnā neatgriezeniskas pārmaiņas, pat šūnas bojāeju.