Kaulu audzeji

• Var būt labdabīgi un ļaundabīgi.

Cēlonis

• Embrionālās attīstības traucējumi (kaulu audzeji nereti sastopami bērniem), arī traumas (sevišķi atkārtota traumēšana) un daži arodfaktori (it īpaši kontakts ar jonizējošo starojumu). Labdabīgie kaulu audzeji biežāk veidojas no pašiem kaulaudiem (osteoma, kaulu cistas un milzu šūnu audzēji), skrimšļaudiem (hondromas), saistaudiem (miksomas, fibromas) vai arī no citiem kaulu struktūrelementiem — taukaudiem, nervaudiem un asinsvadiem.

• Morfoloģiski un pēc izcelsmes labdabīgiem kaulu audzējiem tuvi ir arī daži kaulu attīstības traucējumi, piemēram, fibrozā kaulu displāzija, kaulu hondromatoze (oljē slimība), deformējošā osteoze (pedžeta slimība). Ļaundabīgie kaulu audzeji arī var veidoties no dažādiem kaulu elementiem. Kaulu sarkoma sastopama samērā reti.

Simptomi

• Biežāk tā skar ceļa locītavas, augšstilba, augšdelma un iegurņa kaulus, ribas.

• Raksturīgākās pazīmes — attiecīgā kaula deformācija, kustību ierobežojumi, ja audzējs atrodas locītavas tuvumā,  var būt arī sāpes, sevišķi naktī. Īpaša vieta pārējo kaulu audzeju vidū ir mielomai, kas sākas kaula smadzenēs un var būt lokalizēta vai izplatīta.

Diagnostika

• Kaulu audzeju parasti diagnoscē rentgenoloģiski, reizēm nepieciešama slimā kaula punkcija.

Ārstēšana

• Visbiežāk kaulu audzeji ārstē ķirurģiski — no saudzējošām, nelielām operācijām, kas neietekmē attiecīgā locekļa funkciju, līdz plašām operācijām, reizēm jāveic  amputācija. Staru terapiju lieto samērā reti, jo kaulu audzeji pret radiāciju ir visai izturīgi. Dažreiz ķirurģisku  ārstēšanu kombinē ar ķīmijterapiju.

Profilakse

• Radikāli jāārstē hroniskas kaulu slimības, arī labdabīgi kaulu audzeji, jānovērš kaitīgie arodfaktori.