Kuņģis
- Gremošanas trakta maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu.
- Lielākā daļa kuņģa (apmēram 5/6) atrodas vēdera dobuma augšdaļā, kreisajā pusē tūlīt zem diafragmas, un tikai neliela daļa (apmēram 1/6) — pa labi no ķermeņa viduslīnijas. Kuņģa lielums stipri variē gan individuāli, gan atkarībā no kuņģa pildījuma pakāpes. Izstiepta kuņģa garums pieaugušam cilvēkam vidēji ir 20 — 25 cm, bet tilpums — apmēram 3l (svārstības 1,5 — 4l). Kuņģa lielumu nosaka galvenokārt uzņemamās barības, it sevišķi šķidruma daudzums vienā ēdienreizē. Cilvēkiem, kas ēd reti, bet daudz, kuņģa tilpums ir lielāks nekā tiem, kas ēd bieži, bet mazās devās.
- Kuņģim ir priekšējā un mugurējā virsma un 2 malas — loki, mazais (ieliektais) kuņģa loks vērsts uz augšu pa labi, bet lielais (izliektais) — uz leju pa kreisi.
- Kuņģim ir 4 daļas. Rajons pie barības vada ieejas ir ieejas (mutes) daļa, bet kuņģa izejai pieguļošais rajons — vārtnieka daļa, kupolveidīgais kuņģa rajons pa kreisi uz augšu no barības vada ieejas — kuņģa dibens, bet visa pārējā kuņģis daļa — kuņģa ķermenis. Kuņģa mugurējā virsma saskaras ar aizkuņģa dziedzeri, liesu, šķērszarnu, kreiso nieri un kreiso virsnieri, bet priekšējā virsma — ar diafragmu, aknu kreiso daivu un vēdera dobuma priekšējo sienu. Iepretī kuņģim virs diafragmas atrodas sirds, pilns kuņģis var traucēt tās darbību, ja cilvēks ir guļu stāvoklī.
- Viduslīnijā tūlīt zem krūšu kaula kuņģis pieskaras vēdera dobuma priekšējai sienai. Kuņģa gļotādas iekaisums (gastrīts), kuņģa čūla u.c. kuņģa slimības rada sāpes šajā apvidū. Normāli lielā kuņģa loka zemākā vieta atrodas uz līnijas, kas savieno 10. ribu zemākos punktus, uz vecumu, audu elastībai zūdot, kuņģis noslīd, arī jauniem cilvēkiem, kas strādā pārāk smagu fizisku darbu, kuņģis var noslīdēt (lielā loka zemākā vieta noslīd zem nabas vai pat līdz mazajam iegurnim).
- Kuņģa sienai ir 4 kārtas: gļotāda, zemgļotāda, muskuļkārta un serozais apvalks, ko veido vēderplēve.
- Muskuļkārtai ir 3 slāņi: ārējais gareniskais, vidējais cirkulārais un iekšējais slīpais, tiem vienlaikus saraujoties, rodas viļņveidīgas kontrakcijas, kas virzienā no ieejas uz izeju sajauc un pārvieto sagremojamo barību.
- Zemgļotāda — irdeno saistaudu slānis vaļīgi saista gļotādu ar muskuļkārtu, ļaujot gļotādas reljefam mainīties atkarībā no kuņģa pildījuma un sienas sastiepuma pakāpes. Kuņģa gļotāda veido krokas, kas vairāk izteiktas gar mazo kuņģa loku. Kuņģa krokojumu var labi redzēt rentgencaurskatē, ievadot kuņģī kontrastvielu. Pārmaiņas krokojuma reljefā liecina par dažādām gļotādas slimībām. Uz gļotādas virsmas nelielos padziļinājumos, kuņģa bedrītēs, atveras kuņģa dziedzeri, kas izstrādā kuņģa sulu, tā satur fermentus pepsīnu (šķeļ olbaltumvielas) un himozīnu (sarecina piena olbaltumvielas — kazeinogēnu).
- Kuņģa dziedzeros rodas arī sālsskābe, kas nepieciešama pepsīna darbībai, un iekšējais antianēmiskais faktors, bez kura ar barību uzņemtais b12 vitamīns zarnās nevar uzsūkties. B12 vitamīns nepieciešams normālai sarkano kaula smadzeņu darbībai, jo pretējā gadījumā attīstās b12 vitamīna deficīta anēmija.
- Kuņģa sulā nav fermentu, kas šķeltu ogļhidrātus, arī siekalās esošā ptialīna darbība kuņģī drīz izbeidzas, jo to traucē kuņģa skābā vide. Kuņģa gļotādas epitēlijs, kā arī dziedzeri izstrādā gļotas, kas klāj visu kuņģi no iekšpuses, pasargājot to no pašsagremošanās.
- Pārejā uz divpadsmitpirkstu zarnu kuņģa gļotādai ir cirkulāra kroka, muskulatūra tur veido cirkulāru slēdzējmuskuli, kas noslēdz kuņģa izeju, šim muskulim atslābstot, kuņģa izeja atveras un kuņģi saturs mazām porcijām ieplūst divpadsmitpirkstu zarnā. Kuņģa izejas slēdzējmuskulis parasti neļauj zarnu saturam ienākt kuņģī, bet, ja gremošanas trakta funkcijas ir traucētas, tas var notikt, par to liecina rūgtās, žulti saturošās atraugas vai vemšana.
- Kuņģim piemīt arī zināma aizsargfunkcija, kuņģa sula spēj iznīcināt ar uzturu iekļuvušos mikrobus, ja kuņģī nokļūst sliktas kvalitātes barība vai citas organismam kaitīgas vielas, kuņģa izejas atvere neatveras, kuņģī rodas antiperistaltika (muskulatūras kontrakcijas virzienā no izejas uz ieeju) un barība tiek atvemta. Kuņģī barība paliek vairākas stundas, tikai ūdens un sārmaini šķidrumi no barības vada gar mazo kuņģa loku var nokļūt tieši vārtniekā, nepaliekot kuņģī ilgāku laiku un nesajaucoties ar tā saturu. Uz kuņģa nonākušo barību iedarbojas fermenti, tā pārvēršas šķidrā putrveida maisījumā, kas tālāk tiek ievadīts divpadsmitpirkstu zarnā.