Kurlmēmums

• Piedzimts vai agrā bērnībā iegūts kurlums un tā izraisīts runas trūkums.

Cēlonis

• Normāli bērns iemācās runāt, uztverot ar dzirdi apkārtējo cilvēku runu un to atdarinot, ja bērns piedzimst kurls vai zaudē dzirdi līdz 2 gadu vecumam, viņš nevar patstāvīgi iemācīties runāt, nereti pat tad, ja kurlums radies vēlāk (2 — 3 gadu vecumā, dažreiz pat 4 — 5 gadu vecumā) — tad, kad runa jau attīstījusies, bet vēl nav pietiekami nostiprinājusies, tā izzūd, ja laikus netiek izmantoti speciāli vingrinājumi tās saglabāšanai un attīstīšanai.

Simptomi

• Kurlmēmo runas aparātā nav nekādu patoloģisku pārmaiņu, kuras varētu traucēt skaņu veidošanos. Bērniem, kam ir iegūts kurlmēmums, var būt bojāts arī līdzsvara orgāns, tāpēc tiem ir līdzsvara traucējumi, turpretī piedzimta kurlmēmums gadījumā šo traucējumu parasti nav.

• Kurlmēmumu diagnoscē, konstatējot saistību starp runas trūkumu un kurlumu, dzirdes trūkumu zīdaiņiem un maziem bērniem bieži nepamana un pie ārsta dodas tikai tad, kad kavējas runas attīstība vai arī runa, kas jau sākusi veidoties, zūd, šādos gadījumos kurlmēmumu bieži ir grūti atšķirt no runas traucējumiem, kas rodas, ja dzirde ir normāla ( mēmums).

Ārstēšana

• Ārstēšana ir maz efektīva, jo pārmaiņas iekšējā ausī nav atgriezeniskas, uzmanība jāveltī kurlmēmo apmācīšanai runāt, to veic specializētās pirmsskolas bērnu iestādēs un skolās. Šajās iestādēs bērni iemācās mutvārdu runu, arī sarunu valodu, iegūst izglītību (likums par vispārējo obligāto izglītību attiecas arī uz kurlmēmajiem) un profesiju.

Kurlmēmo apmācīšanā lieto dažādas metodes:

• mutvārdu runas uztveršanu ar redzi (pēc runātāja lūpu kustībām) un pirkstu valodu (daktiloloģija);
• izmanto arī taktilo vibrācijas sajūtu, individuālos skaņu pastiprinātājus — dzirdes aparātus (ja ir saglabājušās dzirdes atliekas).