Leikēmija

• Leikēmija ir balto asins šūnu vēzis. Tas sākas muguras smadzenēs, kur viena asins cilmes šūna sāk patoloģiski ātri dalīties un nespēj nobriest. Nenobriedušās vēža šūnas izplatās asinīs, limfmezglos, liesā, centrālajā nervu sistēmā, kā arī citos orgānos.

• Leikēmija ir sarežģīta slimība ar daudziem tipiem un apakštipiem.

• Tautā šai slimībai izmanto arī citu apzīmējumu– asins vēzis. Baltās asinis ir precīzāks termins, jo slimības rezultātā asinīs palielinās leikocītu (balto asinsķermenīšu) skaits. Aplūkojot slimnieka asins paraugu, dažreiz redzams virspusē nostājies balts slānis –leikocīti. Ļoti bieži diagnozi slimniekam var noteikt jau pēc pirmās asins analīzes.

• Leikēmija iedalās limfātiskā un mieloīdā leikozē. Katrs no šiem leikēmijas paveidiem var būt akūts un hronisks.

• Akūtas leikēmijas gadījumā slimība attīstās ļoti strauji, 1-2 mēnešu laikā slimniekam samazinās sarkano asinsķermenīšu skaits, parādās asiņošana, sākas dažādas infekcijas.

• Hroniskas leikēmijas gadījumā slimība attīstās lēni, pašsajūta bieži vien ilgu laiku ir laba, un ir gadījumi, kad izmaiņas asinīs tiek atrastas pavisam nejauši.

Hroniska leikēmija

Hronisku leikožu simptomi:

• Hronisku leikožu gadījumā (gan mieloleikzes, gan limfoleikozes gadījumā) sākumā sūdzību parasti nav. Bieži slimību konstatē nejauši, veicot asins analīzi- tajā atrod izteikti palielinātu limfocītu (limfoleikozes gadījumā) vai neitrofilo leikocītu (mieloleikozes gadījumā) skaitu. Ar laiku pievienojas dažādi nespecifiski simptomi un sūdzības- samazinātas darba spējas, nogurums, neliels elpas trūkums, neliela svīšana. Šie simptomi var pastāvēt diezgan ilgstoši, pat gadiem.

• Palielinātās liesas dēļ bieži atzīmē diskomforta sajūtu vēderā, smaguma sajūtu kreisajā paribē. Slimniekam var būt palielināti limfmezgli, liesa, aknas. Neitropēnijas dēļ cilvēks bieži slimo ar dažādām infekcijas slimībām (tās var būt arī par iemeslu ārsta apmeklējumam). Var attīstīties mikrocirkulācijas traucējumi sīkajos asinsvados, smadzenēs, plaušās, acīs, ausīs- tas izpaudīsies kā miegainība, apziņas traucējumi, paātrināta elpošana, elpošanas un redzes traucējumi, pavājināta dzirde.

• Ārstēšana hroniskas leikozes gadījumā
• Hroniskas limfoleikozes gadījumā iespējami vairāki ārstēšanas varianti:
• nogaidoša taktika- slimnieks tiek pastāvīgi kontrolēts. Parasti lieto vecāka gadagājuma cilvēkiem slimības sākumstadijā;
• ķīmijterapija – sāk ar vēlīnāku stadiju, kad slimībai jāuztur izteikta simptomātika un, ja ir vajadzīgs, lieto aizstājterapiju;
• lieto medikamentus ķīmijpreparātu blakņu mazināšanai un novēršanai;
• staru terapija- lieto lokāli, ja ir izteikta liesas, limfmezglu palielināšanās;
• liesas izgriešana (splenektomija)- pie autoimūnas hemolītiskas anēmijas, ja ķīmijterapija nedod vēlamo rezultātu;
• bioloģiskas vielas, piemēram, alfa interferons, monoklonālās antivielas (tās piesaistās šūnu virsmā noteiktām molekulām ar mērķi aktivēt procesus, kas gala rezultātā izraisa attiecīgās vēža šūnas pašnāvību- tā iznīcina pati sevi);
• lielu devu ķīmijterapija ar sekojošu autologu vai alogēnu kaulu smadzeņu transplantāciju – pārsvarā lieto slimniekiem līdz 50 gadu vecumam.

Hroniskas mieloleikozes gadījumā ārstēšanai visbiežāk tiek izmantota:

• nogaidoša taktika- slimnieks tiek pastāvīgi kontrolēts. Parasti lieto vecāka gadagājuma cilvēkiem slimības sākumstadijā;
• ķīmijterapija atsevišķi vai kombinācijā ar medikamentu terapiju un pēc vajadzības aizstājterapija;
• lieto medikamentus ķīmijpreparātu blakņu mazināšanai un novēršanai;
• bioloģiskas vielas, piemēram, alfa interferons, monoklonālās antivielas (tās piesaistās šūnu virsmā noteiktām molekulām, ar mērķi aktivēt procesus, kas gala rezultātā izraisa attiecīgās vēža šūnas pašnāvību- tā iznīcina pati sevi);
• matinibum;
• kaulu smadzeņu transplantācija – pārsvarā lieto slimniekiem līdz 50 gadu vecumam.

Ārstēšanas taktika atkarīga no slimības stadijas. Hroniskai mieloleikozei izšķir šādas stadijas:

• hroniska stadija- nav spilgtu klīnisku simptomu;
• akcelerācijas stadija- ātra leikocītu skaita dubultošanās u.c. raksturlielumi (klīniski raksturojas ar vispārēja stāvokļa pasliktināšanos);
• blastu krīze- kaulu smadzenēs vairāk nekā 30% blastu (raksturīga akūtas leikozes klīniskā aina).
• Ārstēšanās stacionārā (slimnīcā) vai ambulatori (mājās) ir atkarīga no slimības smaguma un formas, no komplikāciju esamības un smaguma pakāpes, no izvēlētās ārstēšanas metodes, kā arī no ārstēšanās posma u.c. faktoriem. To izlemj ārsts.

Akūta leikēmija

Akūtu leikožu simptomi:

• Sākumā visbiežāk ir vājums, nespēks, drudzis (paaugstināta temperatūra virs +37°C ), pastiprināta svīšana, slikta ēstgriba, novājēšana, sāpes kaulos, dažādas infekciozas dabas saslimšanas, hemorāģiskā diatēze (patoloģiskas asiņošanas, asinsizplūdumi ).

• Var konstatēt orgānu palielināšanos: liesas, aknu, limfmezglu. Daļai slimnieku ir palielinātas mandeles, infiltrāti (sabiezējumi) smaganās, asiņojošas čūlas mutes dobumā. Var būt patoloģiski savairojušos šūnu sakopojumi (infiltrāti) ādā – tos sauc par leikemoīdiem- sārti zilgani virs ādas virsmas pacelti sacietējumi, tos taustot, centrā jūt sāpīgumu.

Pie akūtām leikozēm izdala arī vairākus klīniskos sindromus (simptomu kopums):

• anēmiskais sindroms – samazināta hemoglobīna koncentrācija un eritrocītu skaits. Parasti ir sūdzības par vājumu, nespēku, sirdsklauvēm un elpas trūkumu fiziskas slodzes laikā. Tā kā anēmija attīstās samērā ātri, organisma pielāgošanās mehānismi ir mazāk izteikti. Ja cilvēkam jau ir plaušu vai sirds slimības, tad anēmijas dēļ to gaita var pasliktināties;

• neitropēnijas izraisītās infekciozas komplikācijas (neitropēnija ir neitrofilo leikocītu, kas mūsu organismā cīnās ar infekciju, samazināšanās asinīs). Cilvēkam pievienojas bakteriālas, sēnīšu, vīrusu infekcijas. Jo ilgāk ir neitropēnija, jo lielāks risks pievienoties infekcijai;

• hemorāģiskais sindroms – attīstās samazināta trombocītuskaita dēļ (trombocīti nodrošina asins recēšanu). Cilvēkam novēro asinsizplūdumus uz ādas, deguna un smaganu asiņošanu, asiņošanu no dzemdes, kuņģa un zarnu trakta;

• hiperplastiskais sindroms – novēro blastu šūnu sakopojumu veidošanos dažādos audos un orgānos ārpus kaulu smadzenēm (kas ir to normālā atrašanās vieta).Tas izpaužas ar iepriekš minēto orgānu palielināšanos, smaganu infiltrāciju;

• centrālās nervu sistēmas bojājumi var izpausties ar smadzeņu apvalku, smadzeņu vielas vai specifisku nervu infiltrāciju. Centrālās nervu sistēmas infiltrāciju sauc arī par neiroleikozi.

• Smadzeņu apvalku bojājums izpaužas kā stīvs sprands, galvassāpes, vemšana. Ja ir blastu šūnu sakopojumi (perēkļi) smadzenēs, klīniskās izpausmes atkarīgas no perēkļa lokalizācijas.

Ārstēšana akūtas leikozes gadījumā

• Visiem slimniekiem, uzsākot ķīmijterapiju, tiek veikta arī lumbālpunkcija un citostatiskie medikamenti tiek ievadīti mugurkaula kanālā neiroleikozes profilaksei, lai cīnītos un novērstu leikozes centrālās nervu sistēmas komplikācijas (vēža izplatību smadzenēs).
• Tas nosaka aizstājterapijas nepieciešamību, lai aizstātu organismā trūkstošos elementus. Tiek pielietotas šādas aizstājterapijas:
• Eritrocītu masas pārliešana anēmijas dēļ;
• Trombocītu masas pārliešana. lai novērstu asiņošanas un ar tām saistītas komplikācijas;

• Infekciju profilakse- antibakteriālā terapija (pie vidēji smagas un smagas neitropēnijas), pretsēnīšu medikamenti.

• Ķīmijterapijai var būt vairāki posmi. Katra pacienta gadījums tiek izvērtēts individuāli, jo ārstēšanai nav vienotas shēmas un medikamentu devas.

• Pēc akūtas leikozes remisijas (periods, kura laikā slimības simptomi atkāpjas un rodas cerība par atveseļošanos) sasniegšanas var izmantot kaulu smadzeņu vai perifēro asiņu cilmes šūnu transplantāciju. Mirstība pēc operācijas ir atkarīga gan no transplantācijas veida, gan no tā, vai cilmes šūnas ņemtas no perifērijas vai no kaulu smadzenēm:

• autologa (cilmes šūnas ņemtas no paša slimnieka)- mirstība zem 5%, ja cilmes šūnas ņemtas no perifērām asinīm; mirstība zem 15%, ja no kaulu smadzenēm;

• alogēna (cilmes šūnas ņemtas no cita vesela cilvēka) – atkarībā no saderības ar donoru, mirstība 15- 45%.