<iframe src="//www.googletagmanager.com/ns.html?id=GTM-PJMLCP" <br>height="0" width="0" style="display:none;visibility:hidden"></iframe>

Locītavu krakšķēšana

Locītavu krakšķēšana

Laika gaitā radušies vairāki skaidrojumi krakšķēšanai:

  • klikšķ, jo locītava „ieiet” atpakaļ vietā;
  • klikšķ, jo locītavā tiek salauzti nekustības rezultātā sacietējušie elementi;
  • skan saites, kas slīd pār kaulu;
  • skaņa rodas, izspiežoties locītavas šķidrumam.
  • Atsevišķi autori uzskatījuši, ka klikšķis rodas nevis no pašas locītavas, bet gan no muskuļu darbības blakusproduktiem, kas izdalās, muskuli iestiepjot.

Cēlonis

  • Krakšķu rašanās cēloņi joprojām ir visai mīklaini, vairums skaidrojumam par pamatu tiek ņemta 71. gadā izvirzītā teorija, kura skaidro, ka skaņu rada bubuļi, kas kustības rezultātā veidojas locītavas šķidrumā un pēcāk pārsprāgst: locītava ir gandrīz pilnībā piepildīta ar šķidrumu, kas locītavu baro (sinoviālais šķidrums), un sinoviālajā šķidrumā, bez daudz kā cita, atrodas arī izšķīdušas gāzes – galvenokārt, ogļskābā gāze.

Piemēram, pirkstu kauliņu krakšķēšana tiek skaidrota šādi:

  • Mazinās spiediens. Saites, kas locītavu tur kopā, ir elastīgas, tāpēc, locītavai esot miera stāvoklī, saites locītavu veidojošo kaulu virsmas pievelk iespējami tuvu vienu otrai, un spiediens locītavā ir salīdzinoši augsts. Lai radītu skaņu pirkstu locītavā, mēs pirkstu atliecam, pastiepjam vai kā citādi izmainām locītavas virsmu novietojumu, kā rezultātā locītavu virsmas attālinās, locītavas tilpums palielinās, bet spiediens locītavā samazinās.
  • Rodas burbuļi. Gāzes izšķīšana šķidrumā atkarīga no spiediena: jo mazāks spiediens, jo sliktāk gāze šķīst Tāpēc, strauji mazinoties spiedienam locītavā, locītavas šķidrumā izšķīdušās gāzes veido mikroskopiskus burbulīšus, kuri pēcāk savienojas par lielākiem burbuļiem. (Tieši šī iemesla dēļ, piemēram, nirējiem nav ieteicam strauji iznirt no ūdens: strauji mazinoties spiedienam, asinīs esošās gāzes sāk veidot burbuļus, kas pēcāk var nosprostot asinsvadus.)
  • Burbuļi pārplīst. Locītavas šķidrums īsā brīdī vienmērīgi izdalās pa jauniegūto locītavas tilpumu, tāpēc spiediens locītavā izlīdzinās un pazūd zema spiediena apgabali locītavā. Spiediens burbuļos nu ir kļuvis mazāks nekā apkārtējais spiediens locītavā, tāpēc burbuļi pārplīst. Uzskata, ka skaņu rada tieši burbuļu pārplīšana. Burbuļu veidošanās un pārplīšana notiek ļoti ātri: apmēram 0.01 sekundes laikā.

Teorijai par labu runā divi novērojumi:

  • Rentgenā novēroti burbuļi locītavas krakšķināšana laikā.
  • Ir grūti „smuki” nokrakšķināt locītavu divas reizes pēc kārtas. Novērots, ka, lai gan gāžu spiediens locītavā pēc krakšķināšanas izlīdzinās, gāze pilnībā šķīdumā neabsorbējas vēl 20 – 30 minūtes. Tas tāpēc, ka locītavas šķidrums ir visai viskozs un pretojas absorbcijai, kā arī saites savu elastību un spēju savilkt kaulus kopā (un paaugstināt locītavas spiedienu) neatgūst uzreiz.
  • Un tomēr arī „burbuļu teorija” nav tik viennozīmīga. Lai gan pirkstu locītavu eksperimenti teoriju atbalsta, ar citām locītavām novērojumi nav tik pārliecinoši. Piemēram, kad kādā pētījumā tika vērotas mugurkaula locītavas pirms un pēc to izkrakšķēšanas, burbuļi vai atbilstošas locītavu stāvokļa izmaiņas novērotas netika. Iespējams, dažādas locītavas klikšķ dažādu iemeslu dēļ. Iespējams, ka arī skaņas no vienas locītavas var rasties vairāku iemelsu dēļ: aprakstītas vismaz 5 dažādas skaņas, kuras locītava var veidot.
  • Visbiežākā locītavu krakšķināšanas parādība ir pirkstu kauliņu krakšķināšana: Pētījumos šāds paradums novērots 25 – 54% aptaujāto cilvēku. Pirkstu locītavu krakšķināšanas ietekme uz locītavu anatomiju apskatīta 3 pētījumos. Visos 3 pētījumos secināts, ka regulāra krakšķināšana locītavu stāvokli nepasliktina un „artrītu” nerada. Vienā no pētījumiem gan secināts, ka cilvēkiem, kuri krakšķināja pirkstus, biežāk novēroja plaukstu pietūkumu un vājāku satvērienu.
  • Lai gan literatūrā aprakstīti atsevišķi gadījumi, kad pārāk spēcīgi pirkstu krakšķināšanas mēģinājumi noveduši pie saišu sastiepuma vai pirksta izmežģīšanas, veselības problēmas pirkstu krakšķināšanas rezultātā novērotas reti un droši vien jāpiekrīt 1975. gadā veiktā pētījuma autoriem, kuri secinājuši, ka „galvenā sūdzība pirkstu krakšķināšanās gadījumā ir tās kaitinošais rakstus apkārtējiem.„

Ārstēšana

  • Pirmkārt, nav iemesla domāt, ka krakšķināšana bojā locītavu. Otrkārt, lai gan atsevišķos gadījumos čirkstošu skaņu var radīt izteiktas locītavu virsmu pārmaiņas un skrimšļa nodilums, locītavu krakšķēšana parasti nenorāda uz kādu nopietnāku vainu locītavā.
  • Literatūrā par krakšķu mazināšanu ir skopa. Atsevišķos avotos internetā norādīts, ka glukozamīns, magnijs u.c. locītavu virsmu uzlabojošie preparāti var krakšķēšanu mazināt. Tomēr pierādījumus šādam apgalvojumam neatrod, un, ja par pamatu ņem „burbuļa teoriju”, tad nav īsti skaidrs, kā preparāti, kas teorētski varētu uzlabot locītavas anatomisko stāvokli, varētu ietekmēt gāzu šķīdību sinovijā. No „burbuļu teorijas” izriet, ka vienīgais veids, kā mazināt locītavas krakšķēšanu, ir- to biežāk kustināt.