<iframe src="//www.googletagmanager.com/ns.html?id=GTM-PJMLCP" <br>height="0" width="0" style="display:none;visibility:hidden"></iframe>

Mazvērtības kompleksi

Mazvērtības kompleksi

  • Komplekss ir emocionāli spēcīgi uzlādēts fragmentu kopums; indivīdam neapzinoties, tas vada zināmas viņa darbības (kompleksainās darbības).
  • Daudziem cilvēkiem dažādu iemeslu dēļ rodas dvēseles dziļumos mazvērtības sajūtas, kas liek viņiem pašiem par sevi domāt kā par kaut ko zemāku, neglītāku, dumjāku utt., tādā veidā cilvēks pats sevī ieslēdzas, viņam izpaužas vēlme uz agresivitāti. Mazvērtības sajūta kļūst par neirozi, kas izraisa ciešanas biklumu, bailīgumu, naidīgumu, agresivitāti, plosošu nepieciešamību pārspēt citus, viņus komandēt, būt vienmēr pirmajam, pazemot citus utt. Šīs nepilnvērtības izjūtas kļūst par visas personības reakciju pret jebkuru un jebkurā situācijā. Tad tas ir garīgais stāvoklis – reizēm apzināts, bet ļoti bieži – neapzināts, bet tas diktē visas ar to sirgstošās darbības.
  • Parasti cilvēkam raksturīga izvairīšanās no ciešanām un garīga miera meklējumi. Bet ar nepilnvērtības kompleksiem sirgstošie cilvēki parasti cieš. Viņi sevī izjūt nedrošību, bailes un nespēku ar ko stāties pretī dzīvei. Un šādā gadījumā, cilvēki, lai pārvarētu savus mazvērtības kompleksus, meklē dažādas izejas, kas bieži vien ir otras galējības, piemēram, ja cilvēks slimo ar mazvērtības kompleksu, kas liek justies viņam apspiestam, viņš meklē pārākumu, varu, cilvēks bieži vien kļūst agresīvs, pat brutāls. Savukārt cilvēks, kas jūtas apspiests, meklē iespējas kā uzkundzēties citiem. To varētu nosaukt par kompensācijas mehānismu, kā pretreakciju esošajam. Taču, lai cik tas skumji būtu, kompensācija nepavisam neizskauž mazvērtības izjūtu, tā tikai liek lietā savu ilūziju – cilvēkam rodas apziņa, ka viņš ir pārāks, taču iespējams, ja viņš nonāktu citu cilvēku sabiedrībā, kura būtu emocionāli pārāka par viņu, tā atkal salauztu viņu un tas jau var novest pie daudz nopietnākām sekām.
  • Parasti mazvērtības kompleksi izvēršas kā bailes no esošā, tās rodas pārsvarā tādēļ, ka cilvēks baiļojas par to, kas varētu būt, un, lai rastu kādu izeju no šādas situācijas, cilvēks parasti pieņem kādu masku – piemēram, sportistu, kurš gatavojas sacensībām, treniņu laikā viņu skriešanā apdzen daudz nepieredzējušāks sāncensis. Sportistam rodas mazvērtības komplekss, ka viņš nespēs sasniegt labus rezultātus, zaudēs visiem. Šādā situācijā šis cilvēks var izlikties, ka viņš ir pārāk labs, lai piedalītos varbūt tik maznozīmīgās sacīkstēs, taču zem tā slēpjas bailes no zaudējuma.
  • Mazvērtības sajūta var rasties no bailēm par apmelošanu. Piemēram, cilvēks ir godīgs sava darba darītājs, viņa ir saskarsme ar lielām naudas summām. Taču viņam ir bail no tā, ka viņš varētu tikt apmelots par zagšanu vai blēdīšanos, tādēļ visas savas darbības viņš var veikt uzkrītoši atklāti, alkstot pēc apbrīnas un cieņas izrādīšanas.
  • Cilvēks, kurš zināmu apstākļu dēļ jūtas apspiests, vēlas to kompensēt ar varas izrādīšanu. Cilvēks kļūst neirotisks, alkst pēc varas, spēka, nikni noraida padomus, runā pretī, atsakās pieņemt pretējo viedokli, nesaudzīgi izturas pret kritiku. Šādiem cilvēkiem piemīt vēlme, lai viss, kas notiek uz pasaules būtu pakļauti viņam, viss notiktu pēc viņu prāta. Šādi indivīdi atbild, ka viņi ir pietiekami stipri, lai nepieņemtu citu padomus, taču tā ir tikai ilūzija. Patiesība ir tāda, ka šie cilvēki slimo ar bailēm no tā, ka iespējams viņš pats varētu izrādīsies pārāk vājš, un otrs stiprāks, vairāk pieredzējis, gudrāks utt.
  • Ar šādu neirozes palīdzību var tikt sasniegts arī daļēji labvēlīgs rezultāts, piemēram, puika, kuru bērnībā visi ir pazemojuši, uzskatījuši par zemāku, saņemas, kļūst neirotisks, kā rezultātā top par labu vadītāju, ārstu u.tml. Kā jau mēs minējām, tad neiroze ir tikai daļēji labvēlīgas sekas, jo, lai gan ārēji cilvēks ir valdonīgs, taču iekšēji viņš pārdzīvo un cieš, jo iekšējā pilnība tomēr nav sasniegta.
  • Pirmie mazvērtības kompleksi parādās jau agrā bērnībā, pirmajos mūža gados. Bērni apzinās, ka viņi vēl nav tik spēcīgi, gudri kā liela daļa no viņiem apkārtējo pieaugušo. Tādēļ ir nepieciešams jau no pašas bērnības bērnam mācīt kļūt patstāvīgam, atrast savu ES. Jo pretējā gadījumā šie, jau agrā bērnībā izveidojušies, kompleksi var tik lielā mērā vadīt un iedarboties uz cilvēka darbību, ka tie sāk nomākt reālo cilvēka ES un liek viņam rīkoties šo kompleksu vadītam.
  • Viens no mazvērtības kompleksu cēloņiem bērnībā ir vecāku – mātes un tēva – mazvērtības izjūta. Abiem vecākiem ir atklāta vēlme apspiest sava bērna personību, viņiem ir bailes, ka bērns kļūst strauji pārāk patstāvīgs, tādēļ viņi to cenšas ierobežot, dažādi morāli ietekmēt (ļaunākos gadījumos arī fiziski), līdz bērnā rodas mazvērtības kompleksi, bailes no pretošanās, apspiestības sajūta. Kā jau mēs minējām, tad vecāku kompleksainā daba tiešā veidā ietekmē arī viņu bērnu tālāko nākotni.
  • Māte, kurai piemīt krasa nepatika pret vīriešiem – viņa jūt sevī vēlmi tos apspiest, pazemot, lai tikai apslēptu savu kompleksu – būt savaldītai no vīriešu puses, audzina dēlu. Māte, iespējams, pat ļoti mīl savu dēlu, varētu teikt pat pārāk – lielu daļu darbu izpilda viņa vietā, radot iespēju viņam neizpaust savu vīrišķību, parādot to, ka sievietes spēj daudz vairāk. Māte saskarsmē ar viņu izturas kā pret vīrieti, ar nicinājumu, vēlmi to savaldīt, zināmā veidā arī pazemot. Dēlā savukārt rodas pretreakcija, rodas mazvērtības komplekss jau bērnībā, kas izpaužas kā bailes no sievietēm, kas jau vēlāk var izpausties kā riebums pret tām, nicinājums, kā arī tieši tāda pati vēlme kā mātei – šajā gadījumā naids pret sievietēm, to pazemošanā u.tml.
  • Viens no biežākiem mazvērtību rašanās cēloņiem ir mīlestības trūkums. Mīlestības trūkums mazvērtības kompleksus var izraisīt jeb kurā vecumā, taču viskrasāk un būtiskāk tas ir izteikts tieši bērnu un pusaudžu vecumā, kad ir nepieciešama vislielākā sapratne un palīdzība, mīlestība no vecāku puses. Runājot par mīlestības trūkumu, mēs gribētu atgriezties vēlreiz pie nupat pieminētā dēla un viņa mātes attiecībām. Sieviete – māte būdama jau pēc dabas iekārtota tā, lai sargātu un mīlētu mājas pavardu, savus bērnus – nenoliedzami mīl savu dēliņu, gādā par to, lai viņam būtu izglītība, lai viņš būtu labi paēdis. Taču visa šī mīlestība ir tikai kā ārējais slānis, jo jau pašos sirds dziļumos mātē ir ieperinājies mazvērtības komplekss, kas tai rada tieksmi apspiest visu vīriešus, tai skaitā, arī savu dēla iniciatīvas izpausmes. Dēls šajā gadījumā nesaņem bērnam un vēlāk arī pusaudzim tika vajadzīgo mīlestību un izpratnes apliecinājumu, ka viņā parādās mazvērtības kompleksi, kas tam liek domāt par to, ka viņš ir nemīlēts un neizprasts jau no pašas bērnības – tātad nevēlams.
  • Tiek uzskatīts un mēs vēlreiz to vēlētos uzsvērt, ka viss, kas salauž bērna gribu un tieksmes, rada tajos mazvērtības izjūtas, jo tādā veidā viņš sāk aptvert un izjust savas vērtības samazināšanos ne tikai savās, bet arī citu acīs.
  • Vecāki mazvērtības kompleksa rašanos savās atvasēs var stimulēt arī tādā veidā, kā radot savos bērnos (pieņemam, ka ģimenē ir divi pēcnācēji) konkurences un greizsirdības sajūtu. Piemēram, par vienādām blēņām bērni var tik sodīti dažādi, vai arī vienai no atvasēm nemitīgi tiek atgādināts, lai viņš ņem piemēru no vecākā brāļa vai māsas, jo tas jau ir gudrāks, skaistāks un citādi labāks par viņu. Šādu mazvērtības kompleksu cēloņu stimulētāji ir arī skolotāji, ja bērni mācās vienā skolā. Skolotājas parasti saka: “Tev, gan būtu jāņem piemērs no sava vecākā brāļa, kāds viņš bija kārtīgs, cik labi mācījās, bet tu gan esi viens palaidnis un galīgs nulle!” Šādu kritiku daudz nespēj panes, kā rezultātā viņi var tikt smagi traumēti.
  • Liela daļa mazvērtības kompleksu rodas no sajūtas, ka mēs esam kādam nevajadzīgi, nevēlami. Piemēram, bērnībā vecāki ģimenē bieži, bērnam (dēlam) dzirdot, pārrunā to, ka viņi labāk gribējuši meitu, bet iznācis “tāds” (sliktā nozīmē) dēls. Otrs piemērs, ko mēs vēlētos minēt šai sakarā, ir daudz, mūsuprāt, mūsdienīgāks. Nenoliedzami sabiedrība lielā mērā tiek klasificēta, sadalīta dažādos slāņos, grupās u.c. Piemēram, klasē kāds skolnieks tiek atstumts tikai tādēļ,…
  • ka viņa vecāki strādā mazāk atalgotu darbu nekā pārējiem un nevar atļauties savai atvasei iegādāties tās mantas, kas ir pārējiem. Saprotams, ja ilgstoši šis cilvēks netiek pieņemts un visu laiku atraidīts, apsmiets, pat iespējami gadījumi arī fiziski iespaidots, viņā rodas mazvērtības sajūta, kas vēlā pārvēršas naidā pret tiem, kas pret viņu tā izrīkojušies, ar vēlmi atriebties.
  • Biežs mazvērtību rašanās cēlonis ir cilvēka domas par viņa ārējo izskatu. Daudzi tiek apsmieti un nepieņemti sakarā ar to kā viņš izskatās – vai nu cilvēks ir pārāk resns, tievs, bāls, īss, ar rudiem matiem, spalvains, tas būtībā ir vienalga, taču viņam apkārt esošajā sabiedrībā viņš netiek uzskatīts par labu esam. Parasti šādās situācijās indivīds mēģina sevi mainīt tajā virzienā, kādu viņu vēlas redzēt pārējie. Taču, ja tas neizdodas un apspiešana no pārējo puses turpinās, šis pats cilvēks sevī noslēdzas, tiek emocionāli sagrauts un viņā, kā jau minējām iepriekšējā gadījumā, var rasties vēlme atriebt savus pārdarījumus.
  • Biežs mazvērtības īpašību attīstības cēlonis ir cilvēka salīdzināšana ar citiem, kā jau runājām par to, ka bērni tiek salīdzināti savā starpā, tā piemēram sabiedrībā valda uzskats, t. i., ir izveidojies savs šablons par to, ka visas blondās sievietes ir dumjas, vieglprātīgs u.tml. Šādā gadījumā, meitene, kurai ir blondi mati un kura nemaz nav pēc savas būtības pieskaitāma pie dumjiem cilvēkiem, var sevī iemantot mazvērtības kompleksu, ja viņu nemitīgi saukā par blondīni, kura smaida, kad zibens sper tikai tādēļ, ka domā, ka tas ir fotogrāfs.
  • Liela daļa kompleksu rodas no sajūtas, ka pretējais dzimums ir kādā veidā labāks. Sievietes mocās ar mazvērtības izjūtu, sakarā ar to, ka viņas nav vīrieši tādēļ, ka tiek uzskatīts, ka vīrietis ir pārāks, stiprāks, izturīgāks par sievieti. Ja sievietēm piemīt šāda veida izjūta, tad viņām rodas vēlme vai nu atspēkot visu iepriekš sacīto, kļūstot valdonīgai, iespējams pat ļoti vīrišķīgai, vai arī samierināties ar to un neuzņemties iniciatīvu nekādās lietās, visas atstājot vīrieša kompetencē un pārziņā. Savukārt vīriešus nomoka mazvērtības izjūta saistībā ar to, jo uzskata, ka sievietēm ir vieglāk iestāties darbā, atliek tikai uzvilkt īsus svārciņus un viss nokārtosies dabiskā ceļā. Abās aprakstītajās situācijās rodas konkurence un naida, neiecietības izpausmes pret pretējo dzimumu, ar vēlmi to pārspēt, apspiest, pierādot pretējo esošajam.

Mazvērtības kompleksa izpausmes

  • Pārsvarā gadījumu mazvērtības komplekss tieši neiespaido mūsu darbību, bet gan mūsu domas. Piemērs. Četrdesmit gadus vecu vīrieti neatvairāmi mocīja vēlme lēkt ārā pa logu. Viņš patstāvīgi cīnījās ar šo dziņu, bet citādi bija pilnīgi vesels. Viņam bija draugi, labs stāvoklis dzīvē, sieva un bērni. Šo gadījumu nevar izskaidrot citādi, kā vien ar apzinātā un neapzinātā ciešu sadarbību. Apzināti viņš juta, ka katrā ziņā jālec laukā pa logu, un tomēr viņš to pat nemēģināja darīt. Viņa gara dzīvei bija arī vēl otra puse, kas cīnījās pret domu izdarīt pašnāvību, un šī neapzinātā otrā puse bija vājāka par apziņu, kas viņam lika izdarīt pašnāvību.
  • Saspīlētos un grūtākos brīžos mazvērtības komplekss izpaužas spilgtāk. Grūtā vai neparastā situācijā ideāltēls parādās skaidri, un patiesībā grūta situācija jau gandrīz vienmēr ir neparasta. Tāpēc jaunā sociālajā situācijā izpaužas sociālās ieinteresētības pakāpe.
  • Praktiski visu laiku mēs sastopam cilvēkus, kas saka: “Es to darītu tā…”, “Es labprāt uzņemtos šo darbu…”, “Es tam cilvēkam gan parādītu…..”. Šie ir tipiski ar mazvērtības kompleksu nomākta cilvēka izteicieni, un tie parasti atklāj jūtas – parasti šaubas. Bieži cilvēks pats savās šaubās sapinas un neko nepaveic. Bet ja kāds saka: “Es to nedarīšu!!”, tad viņš tā arī rīkojas.
  • Sastopot svešus cilvēkus, šāds cilvēks ar mazvērtības kompleksu kļūst nedrošs, pat viņa soļos, visās ķermeņa kustībās izpaužas tūļība. Tieši tāds viņš ir arī dzīvē. Daudzi cilvēki sper vienu soli uz priekšu, otru atpakaļ; tas liecina par stipru mazvērtības izjūtu.
  • Lai saprastu kāda indivīda mazvērtības kompleksa mērķi, jāsaprot viņa sociālā vide. Sociālā vide jāņem vērā, arī pētot kādu sabiedrībai nepiemērotu tipu. Daudzas personas kļūst sabiedrībai nepiemērotas tāpēc, ka nespēj ar valodas starpniecību nodibināt vajadzīgos konfliktus ar cilvēkiem. Tādi mēdz būt cilvēki, kas stostās. Viņus papētot, redzam, ka jau no bērnības viņi nav varējuši piemēroties savai sociālajai videi.Viņi nevēlas piedalīties rotaļās, viņi negrib iegūt draugus un biedrus. Lai izkoptu valodu, viņiem nepieciešama sabiedrība, bet viņi no tās vairās un tāpēc turpina stostīties. Cilvēkiem, kas stostās parasti novēro divējādas tieksmes: vieni meklē citu cilvēku sabiedrību, otri – patstāvīgi noslēdzas vientulībā.
  • Vēlākos gados personas, kas nav dzīvojušas sabiedrisku dzīvi, bieži nav spējīgi runāt lielas auditorijas priekšā. Tās cieš no tā saucamā skatuves drudža – tāpēc, ka uzskata klausītājus par saviem ienaidniekiem – redzot priekšā it kā naidīgu un valdonīgu pūli, šiem cilvēkiem uzmācas mazvērtības komplekss.
  • Arī starp sabiedrisko audzināšanu un saprātu ir visciešākā saistība. Ja mēs mēdzam teikt, ka cilvēka rīcību grūtos brīžos nosaka saprāts, tad ar šo vārdu apzīmējam noteiktas sabiedrības grupas uzkrātu inteliģenci. No otras puses, tādos cilvēkos, kas izmanto savu privātu valodu un rīkojas ar savu privātu loģiku, izpaužas anomālija. Tādi ir vājprātīgie, neirotiķi un noziedznieki. Ir dažas lietas, kas viņus neinteresē – līdzcilvēki, sabiedriskas iestādes un sadzīves parašas viņiem ir tukša vieta. Parasti neirotiķi aprobežojas ar labu gribu, bet ar to vien nepietiek. Sabiedrībā nozīme ir tikai tam, ko viņi īstenībā paveic, ko viņi tai faktiski dod.
  • Piemēram, bērns kreilis ļoti interesējas par savām rokām, viņš tā teikt, ir agrāk pamodies, un viņa defekts ir kļuvis par dzinuli viņa attīstībai. Bieži tā attīstās lielas mākslinieka talants un spējas. Bērns kreilis bieži ir godkārīgs un cīnās, lai pārvarētu savu defektu. Ja cīņa ir pārāk grūta, tad bērns var kļūt greizsirdīgs un skaudīgs. Tādā gadījumā attīstās ļoti stipra mazvērtības sajūta, kura grūtāk pārvarama nekā parastos apstākļos. Patstāvīgā cīņa pret savu defektu padara bērnu ķildīgu. Vēlāk, pieaudzis, viņš ir ķildīgs, viņu ar vien vajā doma, ka viņš nedrīkst būt neveikls un neapmierināts.
  • Kad cilvēks nevar pietiekami ātri pārvarēt grūtības, viņš kļūst nepacietīgs. Par pastāvīgi kustīgiem, viegli aizkaitināmiem, straujiem cilvēkiem droši varam teikt, ka viņiem ir stipra mazvērtības izjūta. Cilvēks, kas apzinās, ka viņš grūtības var pārvarēt, nekad nezaudēs pacietību. Gluži otrādi, viņš bieži vien lielā pašpaļāvībā atstāj daudz ko nepadarītu. Visus uzbāzīgos, nekaunīgos, ķildīgos bērnus nomoka stiprs mazvērtības komplekss. Ideāltēla dzīves veida kļūdas nekad nedrīkst kritizēt vai par tām sodīt.
  • Bērnu ideāltēla raksturīgās iezīmes varam vērot viņu savādībās – par ko viņi interesējas, kā viņi plāno un cenšas citus pārspēt, veidojot savu pārākuma mērķi. Sastopams arī bērnu tips, kas neuzdrošinās daudz izpausties kustībās un vārdos. Šāds bērns, cik iespējams, izvairās no citiem. Viņš nelabprāt iet pie svešiem, kur jānonāk jaunās situācijās, bet labāk paliek savā šaurajā lokā, kur viņš jūtas drošs. Gluži tāds pats viņš ir arī vēlāk – skolā, dzīvē, sabiedrībā, laulībā. Viņš arvien cer savā šaurajā dzīves lokā paveikt lielas lietas, lai sasniegtu pilnvērtības mērķi.
  • Visa sabiedriskā procesa risinājums atrodams faktā, ka cilvēki arvien mēģina atrast tādu situāciju, kurā viņi varētu valdīt. Bērni ar stipru mazvērtības izjūtu izvairās no lielākiem un stiprākiem bērniem, bet labprāt rotaļājas ar mazākiem un vājākiem, pār kuriem viņi varētu valdīt. Tā ir nenormāla, patoloģiska mazvērtības sajūtas izpausme. Jāievēro, ka svarīga nav tik daudz pati mazvērtības sajūta, cik tās raksturs un pakāpe.
  • Mazvērtības sajūta guvusi apzīmējumu “inferioritātes komplekss”. Kad cilvēks strādā darbu, ko viņš labi prot, viņa mazvērtības sajūta neizpaužas. Turpretī sabiedrībā vai attiecībās ar pretējo dzimumu viņš sev vairs netic, un tad mēs varam novērot viņa psiholoģisko situāciju.

Visbiežāk sastopamās izpausmes, kas rodas mazvērtības kompleksa rezultātā, un kas reāli traucē darboties.

  • Emociju ietekmē jūsu seja pēkšņi kļūst sarkana
  • Drebēšana Jūsu rokas sāk drebēt, jūs neko nevarat iesākt. Tas kļūst skaidrāk redzams, ja jūs turēt rokā lapu, vai rakstāt.
  • Sirdsdarbības paātrināšanās Jūs jūtat sirdi strauji pukstam un reizēm pat sāpīgi sažņaudzamies.
  • Saraustīta elpa Jūs ieelpojat un neizelpojat līdz galam. Elpa ir saraustīta.
  • Žņaugšanas sajūta vēderā Jūsu ķermenis sastingst; vēders sažņaudzas.
  • Stostīšanās Jūs sākat atkārtot zilbes vai vārdus. Tā nav īsta stostīšanās, tās cēlonis ir tikai muskuļu, lūpu un mēles sasprindzinājums. Turklāt stostīšanās pāriet pati no sevis, līdzko beidzas situācija, kas to izraisījusi.
  • Aizžņaugta rīkle Piepeši jums rodas vēlēšanās nokremšļoties un iztīrīt rīkli, pirms sākat runāt, vai arī runāšanas laikā. Jums slāpst. Jūs nevarat izdabūt no sevis skaņu, nespējat kontrolēt balsi.
  • Jūs esat neveikls Ja ir jāiet uz priekšu, jūs rūpīgi vērojat, kur liekat kāju. Gaita zaudē dabiskumu. Nezināt, ko iesākt ar rokām, kuras turklāt sākušas drebēt.
  • Jūs neskatāties acīs. Acis pievēršas kādam punktam griestos vai grīdā, tāpēc izskatāties nožēlojams.
  • Jūs neuzdrīkstaties Jums šķiet, ka zināt izšķirošu argumentu sarunā, kurā piedalāties, bet neuzdrošināties izteikt savu spriedumu.
  • Jūs nespējat atrast vārdus, domas galvā sajūk Jūs jūtat, ka sarunu biedrs gaida, ko sacīsiet, un jums šķiet, ka laiks aizrit ārkārtīgi ātri. Jūs krītat panikā, klusēšana jūs satriec.
  • Visi šie traucējumi saistīti ar jūtām, ko izraisa ļoti liela piepūle. Tāpēc, kad pārbaudījums, ko radījis mazvērtības komplekss ir galā, jūs jūtaties pilnīgi salauzts.

Kā atbrīvoties no mazvērtības kompleksiem

  • Kā jau risinot jebkuru problēmu, sākumā problēma ir jāatrod, jāapzinās tās esamība un nopietnība un jāizanalizē cēloņus, sekas. Daudziem cilvēkiem ir grūti atzīt to, ka viņiem ir mazvērtības izjūtas un kas ir vēl grūtāk cilvēkiem, tas ir par tām izjūtām runāt ne tikai ar draugiem vai paziņām, bet arī ar kvalificētiem speciālistiem, ārstiem kā piemēram psihologiem, bet tas taču ir viņu darbs mums cilvēkiem palīdzēt no tiem atbrīvoties vai ar tiem cīnīties, un es nesaprotu no kā cilvēki tik ļoti kaunas, jo problēmas nekad nerisinās pašas par sevi, bet gan ar laiku kļūst arvien lielākas vai arvien vairāk, kas šajā gadījumā ar mazvērtības kompleksiem ir vēl nopietnāk, trakāk, bet ar nepilnvērtības izjūtu sirgstošie cilvēki cieš, viņi izjūt dziļu nedrošību, bailes un nespēku! Kompensācijas nemaz neizskauž mazvērtības izjūtu, tās tikai liek lietā lielo ilūziju apmetni ar kuru cilvēks var apsegties tikai savās fantāzijās, bet reālajā dzīvē ir vēl vairāk sakomplektēti nekā līdz šim. Protams ir cilvēki, kuri tiecās uz savu sapņu īstenošanu, bet tie ir ļoti mērķtiecīgi, taču diemžēl cilvēki, kuriem piemīt mazvērtības kompleksi reti ir mērķtiecīgi! Tātad sākumā ir jāatzīst gan pašam sev gan citiem, ka problēma pastāv un tad jāķeras pie problēmas risināšanas. Vislabākais, ko es ieteiktu ir protams griezties pie speciālista, lai tas kā pieredzējis speciālists iesaka to labāko, ātrāko un varbūt arī vieglāko, bet kas pats galvenais efektīvāko risinājumu, bet diemžēl ne visi grib vai arī materiāli nav spējīgi griezties pēc palīdzības pie speciālista, tāpēc risina to paši. Tātad cilvēki, kuri cieš no mazvērtības kompleksa, ir sevī nepārliecinoši, saviem spēkiem neticoši, un bailīgi cilvēki. Tāpēc es ieteiktu nedaudz paanalizēt savas stiprās un vājās puses, un atrodot kaut vienu, vismaz vienu plusu, sākt to izmantot un pamazām to pilnveidot un ar laiku sākt strādāt pie saviem mīnusiem, kurus censties pārvērst par plusiem. Bet kā jau zināms visam šajā dzīvē ir jābūt līdzsvarā un nedrīkst visus mīnusus pārvērst par plusiem, bet gan censties tos līdzsvarot. Ja cilvēkam ir fiziski mazvērtības kompleksi, es ieteiktu vairāk nodarboties ar sportu un varbūt sākumā to darīt individuāli vai kopā ar treneri divatā. Katram mazvērtības kompleksam ir savs risinājums, risinājumi, bet katram cilvēkam atbrīvošanās no tiem ir ļoti individuāla. Katrs mazvērtības komplekss ir problēma cilvēkam un problēmas atzīšana un apzināšanās ir jau ļoti nopietns sākums tās risināšanai.
  • Piemēram, vecākiem ļoti vajadzētu sekot līdz, lai viņu bērniem nerodas mazvērtības kompleksi, ja tādi rodas tad ir pilnīgi iespējams ka tie ir pašu vecāku radīti kompleksi, kas piemīt viņiem pašiem vai arī bērniem tie radušies vēcāku kompleksu rezultātā, bet citā veidā. Bērns ir jāstimulē uz to lai viņš justos drošāks par sevi saviem spēkiem un nejustu diskomfortu vai mazvērtības sajūtu attiecībā pret saviem vienaudžiem, kā arī vecākiem ir jāvelta uzmanība, lai tas nejustu mīlestības trūkumu un bērnam ir jāaug pilnvērtīgā ģimenē ar mammu un tēti, kur abiem ir jāvelta uzmanība, lai viņam nerastos nepilnvērtīgas ģimenes komplekss, kas bieži ir sastopams mūsdienās un tas sekmē to, ka bērns pieaugot neprot veidot pilnvērtīgu ģimeni.
  • Ir tādi cilvēki, kuri it visur tūdaļ grib atrasties uzmanības centrā. Šos zēnus un meitenes gluži vienkārši nekad nemoca mazvērtības kompleksi un šaubas par sevi. Taču tas, ka viņu pārliekais pašapzinīgums citiem dažkārt stipri krīt uz nerviem, viņus pilnīgi neinteresē! No otras puses, ir arī tādi cilvēki, kuri nekad neuzdrošinās atvērt muti un izteikt savu viedokli. Viņiem allaž ir bail «izblamēties» it visā, ko viņi dara. Tāpēc šie ļaudis bieži vien pat tīšām palaiž garām lieliskas iespējas!