<iframe src="//www.googletagmanager.com/ns.html?id=GTM-PJMLCP" <br>height="0" width="0" style="display:none;visibility:hidden"></iframe>

Mikroelementi

Mikroelementi

  • Ķīmiski elementi, kas atrodas augu, dzīvnieku un cilvēku organismā niecīgā daudzumā (procenta tūkstošdaļās, dažreiz arī simtdaļās no kopējās masas) un kas nepieciešami normālām dzīvības norisēm – minerālvielas.
  • Pie mikroelementiem pieskaita metālus — dzelzi, varu, mangānu, cinku, molibdēnu, kobaltu u.c, nemetālus — jodu, fluoru, sēru, bromu, hloru, arsēnu u.c.
  • Cilvēka organismā mikroelementi ir dažādu bioloģiski aktīvu savienojumu — fermentu, hormonu, vitamīnu u.c. sastāvdaļa.
  • Mikroelementi piedalās vielmaiņā (minerālvielu maiņa), ietekmējot organisma galvenās funkcijas (attīstību, augšanu, vairošanos, asinsradi). Mikroelementus organisms uzņem ar uzturu un ūdeni, kuros tie iekļūst no augsnes.
  • Mikroelementi daudzums uzturā un ūdenī ir atkarīgs no ģeogrāfiskā stāvokļa un augsnes sastāva, ja organismā trūkst mikroelementi, tiek traucētas dzīvības procesu norises, organisms saslimst.
  • Dzelzs un varš organismā piedalās galvenokārt asinsrades procesā.
  • Mangāns ir dažu fermentu sastāvdaļa, tas nepieciešams, lai kalcijs un fosfors netraucēti izgulsnētos kaulos.
  • Kobalts piedalās asinsradē, tas stimulē eritrocītu un hemoglobīna veidošanos, kā arī ietilpst b12 vitamīnā.
  • Cinks nepieciešams dzimumdziedzeru, aizkuņģa dziedzera un hipofīzes normālai darbībai, asinsradei.
  • Organisma vajadzību pēc mikroelementiem — vara, mangāna, kobalta, cinka parasti nodrošina jaukts pilnvērtīgs uzturs.
  • Galvenais joda daudzums ir vairogdziedzerī, joda trūkums uzturā var būt cēlonis vairogdziedzera darbības traucējumiem, kas saistīti ar tā palielināšanos (kākslis).

Joda avots uzturā:

  • dārzeņi,
  • jūras zivis.
  • Kalnu rajonos, kur augsnē un līdz ar to arī uzturlīdzekļos ir ļoti maz joda, organismā papildus ievada jodu, pievienojot to galvenokārt vārāmajam šālim, joda diennakts deva — 0,1— 0,2 mg.
  • Fluors nelielā daudzumā ir visos organisma audos, sevišķi daudz tā ir kaulaudos un zobos, fluors organismā nonāk galvenokārt ar dzeramo ūdeni, vietās, kur fluora daudzums ūdenī ir mazs (arī Latvijā), tā nepietiekamība ir viens no zobu kariesa cēloņiem, profilaktiski lieto zobu fluorizāciju, fluora diennakts deva — 0,5 — 1 mg., pārāk liels fluora daudzums dzeramajā ūdenī var radīt plankumus zobu emaljā.