Osteoporoze

• Osteoporoze ir hroniska un progresējoša kaulu slimība, kas biežāk attīstās gados vecākiem cilvēkiem.

Cēlonis

• Kaulu izturība mazinās līdz ar vecumu un straujāk tas notiek no 50 līdz 60 gadiem, īpaši sievietēm, iestājoties menopauzei. Arī pēc 60 gadu vecuma kaulu masa mazinās, bet process nenorit tik strauji.

• Gados jaunākiem cilvēkiem osteoporoze visbiežāk veidojas kā sekas kādai slimībai vai noteiktu medikamentu lietošanai, un tā ir sekundārā osteoporoze. Daudzas slimības var būt kā cēloņi sekundārās osteoporozes attīstībai, piemēram, aknu ciroze, cukura diabēts. Jāņem vērā, ka sekundārās osteoporozes terapijas pamatā ir to izraisošās slimības vai patoloģijas ārstēšana.

• Medikamentu lietošana citu slimību dēļ arī var izraisīt kaulu blīvuma samazināšanos neatkarīgi no pacientu vecuma.

Simptomi

• Diemžēl osteoporoze biežāk norit bez sāpēm un nemanāmi, bet manifestējas ar lūzumu, kuru osteoporozes gadījumā sauc par «trauslo» kaulu lūzumu – lūzums, kas radies nelielas intensitātes iedarbības rezultātā. Būtiski apzināties kaulu trausluma riska faktorus, piemēram, atkārtota mugurkaula skriemeļa lūzuma risks pirmā gada laikā pēc iepriekš notikuša cita skriemeļa lūzuma ir pieckārtīgs. Ne vienmēr pacientiem «trauslo» kaulu lūzums rada sāpes, šajā gadījumā par osteoporozes rezultātā notikušajiem lūzumiem var liecināt netiešas pazīmes, piemēram, auguma garuma samazinājums vairāk nekā par 3 cm vai stājas izmaiņas ar lielāko varbūtību norāda uz jau notikušu viena vai vairāku mugurkaula skriemeļu lūzumu. Ja ir noticis «trauslā» kaula lūzums, nekavējoties jāvēršas pie ģimenes ārsta un osteoporozes speciālista, jo šo lūzumu sekas būtiski ietekmē pacienta dzīves kvalitāti.

Ārstēšana

• Osteoporozes ārstēšana ir sarežģīta un laikietilpīga, un, lai to realizētu pilnā apmērā un ar labu efektu, nepieciešama pacienta un ģimenes ārsta sadarbība un uzticēšanās. Ārstēšanas rezultāts nav tūlīt acīmredzams, kā, piemēram, koriģējot paaugstinātu asinsspiedienu, tāpēc gan ārstam, gan pacientam ir jābūt pacietīgam.

• Osteoporozes ārstēšanas ilgums ir individuāls katram pacientam un atkarīgs no osteoporozes izteiktības un esošajiem pacienta riska faktoriem. Vidēji ārstēšanas ilgums ir 5 – 7 gadi. Ārstam regulāri jāizvērtē ārstēšanas efektivitāte: katrus 15 – 24 mēnešus pacientam jāveic osteodensitometrijas izmeklējums, kā arī jākontrolē dinamikā asins bioķīmiskie rādītāji un kaulu vielmaiņas marķieri.

• Aizvien tiek pētīti jauni medikamenti osteoporozes ārstēšanai, kā arī jau zināmo medikamentu iedarbība ar citām zālēm, to blaknes. Osteoporozes medikamentiem ir dažāda ietekme uz kaulu vielmaiņu, tie iespaido gan kaulaudu noārdīšanās, gan veidošanās procesus. Jaunākie medikamenti osteoporozes ārstēšanai ne tikai mazina kaulu masas zudumu, bet arī uzlabo kaulu kvalitāti, un to var lietot pacientiem ar pazeminātu nieru funkciju. Līdz ar to jebkuram pacientam var piemeklēt individuālu ārstēšanu, kas būtu visērtākā un piemērotākā. Nedrīkst aizmirst, ka kopā ar specifiskajiem osteoporozes medikamentiem obligāti jālieto papildus kalcijs un D vitamīns.

Profilakse

• Jāņem vērā, ka maksimālo kaulu minerālā blīvuma masu iespējams sasniegt līdz 25 – 30 gadu vecumam, līdz ar to jau bērnībā un pusaudža gados ir jārūpējas par kaulu veselību. Lai kauli būtu izturīgi, visas dzīves garumā nepieciešams ar uzturu uzņemt pietiekamu kalcija (piemēram, ar dažādiem piena produktiem) un D vitamīna (piemēram, ar lasi, skumbriju) daudzumu. Svarīga loma ir fiziskajām aktivitātēm un saules gaismai.