Norišu kopums, ar kurām cilvēka un dzīvnieka organismā notiek dažādu apkārtējā gaisā esošu vielu uztvere un identifikācija.

• Nervu sistēmas veidojumus, kas piedalās ožas procesā, sauc par ožas analizatoru, tā perifēriskā daļa — ožas receptori atrodas augšējās deguna ejas gļotādā, tos kairina gaistošu vielu molekulas, kas kopā ar gaisu iekļūst deguna dobumā ne tikai no ārējās vides, bet arī no mutes dobuma.

• Ožas receptūru ierosu izraisa tikai tādas gaistošas vielas, kuru molekulmasa ir 17—300. Šo vielu molekulas, adsorbējoties uz receptoru membrānas, rada tajā pagaidām vēl nenoskaidrotas fizikāli ķīmiskas pārmaiņas, kuras ir par cēloni šūnas ierosai.

• Ožas receptori atšķir dažādas smaržīgas vielas pēc to molekulu telpisko konfigurāciju īpatnībām. Ožas receptoru ierosa pa oža trakta šķiedrām tiek aizvadīta uz analizatora kortikālo daļu — ožas centru, kas atrodas blakus garšas centram galvas smadzeņu garozā, rodas oža sajūtas, kas palīdz analizēt barības kvalitāti, bagātina garšas izjūtas, brīdina organismu no indīgām gāzēm un ļauj izsargāties no bojātu (indīgu) barības produktu iekļūšanas kuņģī un zarnās. Oža analizators iesaistās arī gremošanas nosacījuma refleksu izstrādē.

• Ožas analizatora jutība ārkārtīgi liela ir kukaiņiem, zivīm, plēsīgiem dzīvniekiem, cilvēka ožas receptori ir mazāk jutīgi, tomēr arī cilvēks spēj uztvert aromātisko vielu ļoti niecīgu piemaisījumu gaisam.

• Ēteri sajūtam, ja tā koncentrācija gaisā ir tikai 0,001 mg/1. Ožas analizatoram raksturīga ļoti strauja adaptācija, jutības samazināšanās ilgstoša pastāvīga ožas receptoru kairinājuma gadījumā. Katra jauna smarža sākumā tiek uztverta asāk, bet, ja tā pastāv ilgstoši, tā uztverama vājāk vai pat nav jūtama.

• Ožas traucējumi un zudums (anosmija) liecina par patoloģiskām norisēm deguna gļotādā vai arī ožas analizatora kortikālajā daļā.