Pielonefrīts

• Pielonefrīta izcelsmē un attīstībā svarīga nozīme ir infekcijai urīnceļos un urīna sastrēgumam.

Cēlonis

• Slimību visbiežāk izraisa zarnu nūjiņa, bet to var ierosināt ari enterokoki, stafilokoki u.c. mikrobi. Bieži vien pielonefrītu izraisa viena mikrobu suga, bet vēlāk tā attīstību ietekmē arī citas sugas. Biežāk mikrobi nierēs nokļūst ascendējošā jeb urogēnā ceļā, tie iekļūst urīnceļos no ārpuses un virzās pretēji urīna plūsmai līdz nierēm. Tam pamatā var būt urīna noplūdes traucējumi, kurus izraisa urīnceļu sašaurinājumi, nieru un urīnceļu akmeņi, nieru ievainojumi, vīriešiem — arī priekšdziedzera palielināšanās utt.

• Infekcijas virzīšanos uz augšu var veicināt arī urīna atvimis, urīnpūšļa un urīnvadu muskulatūras nepareizas saraušanās dēļ, atsevišķas urīna porcijas pārvietojas nevis uz leju, bet uz augšu. Bez tam infekcija var iekļūt nierēs ar limfu no zarnām, olnīcām un olvadiem, ja tajos ir hronisks iekaisums, vai ar asinīm no citiem infekcijas perēkļiem (bojāti zobi, strutojošas mandeles, iekaisuši deguna blakusdobumi, žultspūslis, aklās zarnas tārpveida piedēklis utt.).

• Pielonefrīta attīstību var veicināt arī citi faktori, kas bojā nieres vai nomāc to spēju pretoties infekcijai, — podagra, cukura diabēts, pārmērīga dažu medikamentu, it īpaši pretsāpju līdzekļu lietošana.

• Dažos gadījumos pielonefrītam pievienojas alerģija, kas pielonefrītu paātrina un pastiprina. Pielonefrīta gadījumā nierēs vispirms iekaist intersticiālie audi, vēlāk kanāliņi un beidzot arī kamoliņi. Nieru audus pakāpeniski aizstāj saistaudi, nieres sarūk, un var iestāties nieru mazspēja. Pielonefrīts var būt akūts un hronisks.

Simptomi

Akūta pielonefrīta sākumā parasti ir:

• drebuļi,
• sāpes mugurā,
• paaugstināta temperatūra,
• slikta dūša,
• nereti sāpīga vai bieža urinēšana.

• Nieru apvidus parasti ir sāpīgs, tūsku nav, arteriālais spiediens pa lielākai daļai normāls. Asinīs palielinās leikocītu daudzums; sākot ar 4.— 5, slimības dienu, paātrinās eritrocītu grimšana. Izmeklējot urīnu, atrod daudz leikocītu, epitēlija šūnas, baktērijas. Urīna daudzums normāls vai palielināts, tā blīvums — pamazināts.

• Hronisks pielonefrīts vai nu attīstās pēc pārciesta akūta pielonefrīta, vai arī rodas pamazām. Hroniskam pielonefrītam raksturīgu pazīmju nav. Galvenā izmeklēšanas metodes ir urīna analīze, nieru rentgenoloģiskā un radioloģiskā izmeklēšana, asins analīze.

Ārstēšana

• Akūta pielonefrīta gadījumā nepieciešams gultas režīms un siltums. Uzturs — viegli sagremojams, bet bez sevišķiem ierobežojumiem. Jālieto daudz šķidruma — liepziedu, milteņu, kumelīšu tēja, augļu sulas, minerālūdeņi. Noderīgi ir silti apliekamie jostas vietā. Pēc ārsta norādījumiem lieto pretmikrobu līdzekļus. Bieži vien nepieciešami arī līdzekļi, kas samazina gludās muskulatūras spazmas, kā arī prethistamīna līdzekļi.

 

• Hroniska pielonefrīta gadījumā svarīgi likvidēt infekcijas perēkļus (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu, olnīcu, žultspūšļa, urīnpūšļa u.c. iekaisumi). Tāpat svarīgi novērst urīna noplūdes traucējumus. Hroniska pielonefrīta gadījumā īpaši diētas ierobežojumi nav vajadzīgi. Vārāmā sāls daudzums uzturā stipri jāsamazina vienīgi tad, ja slimniekam ir tūska vai arī paaugstināts arteriālais spiediens. Arī hroniska pielonefrīta ārstēšanā lieto pretmikrobu līdzekļus.

Profilakse

• Galvenais ir izsargāties no saaukstēšanās, likvidēt organismā infekcijas perēkļus un norūdīties.