Locītavu iekaisums.

Cēlonis

Izšķir reimatisko poliartrītu (reimatisms) un nereimatiskos jeb infekciozos poliartrītus. Infekciozie poliartrīts savukārt var būt divējādi:

1. infekciozie specifiskie poliartrīti
2. infekciozais nespecifiskais jeb reimatoīdais poliartrīts.

• Infekciozo specifisko poliartrītu ierosina noteikta — specifiska infekcija (tbc, bruceloze, dizentērija, gonoreja, sifiliss), Infekciozā nespecifiskā poliartrīta norise atkarīga no ierosinātāja.

Simptomi

• Tuberkulozes izraisīts poliartrīts lielākotiess sākas bērnībā, visbiežāk tas rodas mugurkaulā, gūžas vai ceļu locītavās.

• Parasti pirmais simptoms ir pastāvīgas sāpes locītavā, vēlāk locītava pietūkst, tajā uzkrājas šķidrums, locītavas skrimslis un kaulaudi sairst, locītava deformējas, ja skarts mugurkauls, var izveidoties kupris, retos gadījumos tuberkuloze izraisa vairāku locītavu iekaisumu, kas noris ar niecīgām sāpēm un nelielu pietūkumu (galvenokārt sīkajās locītavās).

• Brucelozes izraisīta poliartrīta norise ir visai daudzveidīga, zināmā mērā tā līdzīga reimatoīdajam poliartrītam, lielākās pārmaiņas parasti ir krustu kaula un zarnkaula locītavas apvidū, slimības pazīmes var būt ļoti dažādas, — no nelielām sāpēm locītavās līdz kustību ierobežojumam un pietūkumam.

• Dizentērijas izraisīta poliartrīta gadījumā locītavu sāpēm mēdz būt klejojošs raksturs, sāp galvenokārt ceļa un pēdas locītavas.

• Gonorejas izraisīts poliartrīts mēdz sākties pēkšņi, locītavas dobumā strauji uzkrājas šķidrums, sākumā sāp vairākas locītavas, pēc tam iekaisums saglabājas vienā vai divās locītavās — visbiežāk ceļa, pēdas vai plaukstas pamata locītavā, iekaisums skar arī muskuļu cīpslas un gļotsomiņas, samērā agri rodas muskuļu atrofija un savilkumi, mikrobus atrast grūti.

Sifilisa izraisīts poliartrīts mēdz būt divējāds:

1. locītavas somiņas iekšējā apvalkā veidojas gummas, bet locītavu dobumā, parasti ceļa locītavās, uzkrājas šķidrums, locītavas pietūkst, kustību iespējas samazinās,

2. gummas veidojas kaulos un skrimslī, tāpēc tie nereti sairst un izveidojas deformācijas, sāpes šajos gadījumos parasti ir nelielas, locītavu kustības, kaut arī process ir samērā smags, saglabājas ilgstoši.

Ārstēsana

• Ārstēšana un profilakse atbilst attiecīgo slimību ārstēšanai un profilaksei.

Infekciozais nespecifiskais jeb reimatoīdais poliartrīts

• Līdzīgs reimatismam, ikdienas dzīvē to mēdz saukt par īsto locītavu reimatismu, kaut gan patiesībā tā ir cita slimība.

Cēlonis

• Reimatoīdais poliartrīts ir ļoti izplatīts, pastāv uzskats, ka to izraisa fokālā infekcija (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums u.c), nozīme ir arī iedzimtībai.

Simptomi

• Fokālā infekcija ilgākā laikā var patoloģiski pārveidot dažas organisma olbaltumvielas, arī locītavu iekšējā apvalkā, tās kļūst it kā organismam svešas, pārvēršas autoantigēnos, tāpēc cīņai pret tām organisms rada pretvielas, kas cenšas savienoties ar pārveidoto olbaltumvielu. un padarīt to nekaitīgu, šī savienošanās daļēji var notikt pašā locītavā, tāpēc locītavas somiņas iekšējais apvalks piebriest un iekaist, vēlāk locītavā saaug saistaudi, tā deformējas un kļūst mazkustīga, šim procesam piemīt tieksme atkārtoties, recidivēt, iekaist arī audi ap locītavu un muskuļi.

• Ar reimatoīdo poliartrītu biežāk slimo jauni un pusmūža cilvēki, pārsvarā sievietes.

• Slimība var sākties pēkšņi ar paaugstinātu t un stiprām sāpēm locītavās, sāpes mitējas, bet pēc tam rodas no jauna, katrs nākamais saasinājums parasti ir vieglāks par iepriekšējo, bet slimības pazīmes arvien biežāk izpaužas ari starplaikā starp saasinājumiem.

• Visbiežāk reimatoīdais poliartrīts sākas pamazām ar nelielām sāpēm vienā vai dažās locītavās, vēlāk sāpes pāriet uz citām locītavām, gandrīz vienmēr no rītiem locītavās jūtams stīvums, kas pēc iekustēšanās mazinās, locītavas bieži pietūkst, kļūst sāpīgas un deformējas, bet muskuļi ap tām atrofējas.

• Smagākos gadījumos locītavas kļūst nekustīgas, iestājas ankiloze, parasti iekaist simetriskās locītavas abās pusēs, asinīs palielinās leikocītu daudzums, mainās olbaltumvielu sastāvs un asiņu bakterioloģiskā aktivitāte, dažos gadījumos izdodas atrast reimatoīdo faktoru — speciālu patoloģisku olbaltumvielu. Vēlākajās stadijās rodas anēmija, nieru iekaisums u.c. orgānu darbības traucējumi.

 Ārstēšana

• Jālikvidē visi fokālās infekcijas perēkļi, slimības saasinājuma periodā nepieciešams gultas režīms, tā kā slimnieks stipri svīst, bieži jāmaina veļa, rūpīgi jākopj āda, tikko akūtie traucējumi mitējas, jāatsāk kustības, lai nerastos locītavu nekustīgums.

• Hroniskā periodā, kad saasinājuma pazīmju nav, nepieciešamas fiziskās nodarbības, kuru apjomu un paņēmienus nosaka ārstnieciskās fizkultūras speciālists.

Bieži nepieciešama fizioterapija:

• akūtajā periodā siltums — ietinumi,
• pēc iekaisuma mitēšanās ultraīsviļņu terapija, ultraskaņas terapija, masāža utt., ko nosaka ārsts.

• Medikamentus (pret iekaisumu) lieto atkarībā no slimības formas un stadijas tikai pēc ārsta norādījumiem.

• Reimatoīdā poliartrīta ārstēšana ir efektīva vienīgi tad, ja slimnieks precīzi izpilda ārsta norādījumus.

Profilakse

• Maksimāli jāizvairās no faktoriem, kas var izraisīt slimības saasinājumu (no saaukstēšanās, vīrusu u.c. Infekcijām, pārslodzes, nepietiekama olbaltumvielu daudzuma uzturā).