Reaktīvā psihoze un stāvoklis

• Psihiski traucējumi, kuru cēlonis ir smagas psihotraumas.

Cēlonis

• Psihogēnā psihoze biežāk izveidojas cilvēkiem ar psihopātisku personību (psihopātija), bet iespējams arī psihiski veseliem cilvekiem, to veicina organisma novājināšanās, infekcijas un asinsvadu slimības, galvas smadzeņu traumas, ilgstoša fiziska un psihiska pārpūle, bezmiegs, biežāk tas rodas pubertātes un klimaksa periodā.

Simptomi

• Psihogēnās psihozes izpausmes var būt dažādās atkarībā no psihotraumējošā faktora rakstura.

• Afektīvās šoka reakcijas izraisa īslaicīgi, ļoti spēcīgi, negaidīti vienreizējas iedarbības psihiski pārdzīvojumi (piemēram, sakarā ar ugunsgrēku, katastrofu).

• Reakcija iestājas tūlīt pēc psihotraumas un izpaužas dažādi, vienkāršā forma saistīta ar nelielu kavēšanu un somatoveģetatīviem traucējumiem, kas parasti rodas pēc izbīļa (nobālēšana, paātrināts pulss, asinsspiediena svārstības, paātrināta un virspusēja elpošana, caureja, bieža urinēšana, sausums mutē, svīšana, ēstgribas trūkums, roku un ceļu trīce, nespēka sajūta kājās), dažkārt šiem traucējumiem pievienojas trauksmes sajūta, motoriskais nemiers, domāšanas gausums, var rasties arī pēkšņs sastingums (emocionālā paralīze), kad domāšana saglabājas, bet uz laiku trūkst jebkādas afektīvās reakcijas (nav ne žēluma, ne baiļu par notiekošo).

• Dažreiz iestājas apziņas krēsla (apziņas traucējumu forma), kas izpaužas uzbudinājumā un nemotivētā rīcībā, piemēram, saslimušais skrien, pats neapjaušot, kurp un kāpēc.

• Afektīvo šoka reakciju bērniem (galvenokārt jaunākiem) reizēm izraisa neparasti, līdz tam nepazīti kairinājumi (pēkšņa spalga skaņa, īpatnēji apģērbts cilvēks, maskas u.tml.), reakcija var izpausties pilnīgā sastingumā (stupors) vai arī motoriskā uzbudinājumā un trīcēšanā.

• Mazākiem bērniem pēc pārciestas psihogēnās psihozes uz laiku var zust iepriekš iegūtās iemaņas (runa, māka staigāt), vecākiem bērniem var rasties uzmācību neiroze.

Reaktīvā depresija

• Tai raksturīgs nomākts garastāvoklis, viegla uzbudināmība, satraucamība, arī īgnums un neliela kustību kavēšana.

Simptomi

• Reizēm saslimušais ir emocionāli labils, kaprīzs, daudz uzmanības veltī apkārtējo cilvēku attieksmei pret sevi, pasliktinās miegs un ēstgriba, domas nemitīgi saistās ar psihotraumējošiem pārdzīvojumiem.

• Reaktīvās depresijas ilgums atkarīgs no psihotraumas smaguma un cilvēka rakstura īpatnībām.

• Ilgāka ir depresija vecākiem cilvēkiem, kam ir aterosklerotiskas pārmaiņas, fiziski un psihiski novājinātiem slimniekiem, pēc pārciestas galvas traumas, kā arī cilvēkiem, kam ir nosliece uz depresiju.

Reaktīvie murgi

Cēlonis

• Rodas sakarā ar nepelnītu sodu, nepamatotu apvainojumu u.tml.

• Šādu psihogēnās psihozes rašanos veicina rakstura īpatnības (aizdomīgums, trauksmains bažīgums), kā arī īpaši apstākļi (slikta dzirde vai uzturēšanās starp cilvēkiem, kas runā svešā valodā).

Simptomi

• Saslimušajam izveidojas slimīga pārliecība, ka viņam seko, grib nodarīt ko ļaunu, ka sveši cilvēki uz viņu aizdomīgi noskatās (vajāšanas murgi), reizēm var pievienoties epizodiskas halucinācijas.

• Reaktīvie murgi bieži apvienojas ar reaktīvo depresiju.

Histēriskās reaktīvās psihozes

• Dažreiz izpaužas pseidodemences veidā.

Simptomi

• Saslimušais ir apjucis, ar muļķīgu sejas izteiksmi, sūdzas par galvassāpēm, nespēj orientēties situācijā un atbildēt pat uz vienkāršākajiem jautājumiem, atšķirībā no plānprātības slimnieks jautājumus uztver, jo atbildes arvien ir saistītas ar jautājumiem, tikai pilnīgi nepareizas, aplama ir arī slimnieka rīcība.

• Pēc psihotraumējošās situācijas izbeigšanās histēriskās reaktīvās psihozes drīz pāriet.

Reaktīvā halucinoze

Simptomi

• Sastopama reti, slimnieks īslaicīgi dzird daudzas balsis, jūt trauksmi un bailes.

Ārstēšana

• Psihogēnās psihozes parasti beidzas tad, ja nav vairs psihotraumējošas situācijas, vai arī pēc ilgāka laika, ja ārstēšanā lieto nomierinošus un neiroleptiskus līdzekļus, kā arī vispārspēcinošu terapiju.