Rietumnīlas vīruss

• Rietumnīlas drudzis ir vīrusu infekcija, kuras ierosinātāja – Rietumnīlas vīrusa nozīmīgākie pārnesēji ir odi. 
• Rietumnīlas vīruss pieder Flaviviridaedzimtas Flavivirus ģints Japānas encefalīta antigēnajam kompleksam, kurā ietilpstošie atklātie vīrusi var izraisīt cilvēkiem febrīlas slimības, kas dažreiz beidzas letāli. Vīrusa saimnieks ir putni. Ir aprakstīti Tuvo Austrumu, Āfrikas un Eiropas vīrusa varianti.

Cēlonis

• Vīruss ir izolēts no 43 odu, galvenokārt Culex ģints, sugām. Eiropā nozīmīgākie pārnesēji irpipiens, C. modestus (sastopami arī Latvijā) un Coquillettidia richardii. Atsevišķos gadījumos vīruss izolēts arī no citām hematofāgām posmkāju sugām. Savvaļas putni ir galvenais Rietumnīlas vīrusa rezervuārs. Vīruss izolēts no dažādām ūdens un sauszemes putnu sugām, kurām novērota ilgstoša augsta virēmija, kas ir pietiekama, lai inficētu odus. Eirāzijas mērenajās joslās vīruss tiek ienests ar gājputniem to pavasara migrācijas laikā. Putniem iespējama vai nu ilgstoša vīrusu persistence bez simptomiem vai arī encefalīts, kas izraisa to bojāeju.

• Retos gadījumos vīruss izolēts arī no zīdītājiem: dzeltenkakla peles (Apodemus flavicollis), meža strupastes (Clethrionomys glareolus), kāmjiem, zaķiem, kamieļiem, zirgiem, suņiem, liellopiem u.c. enzootiskos perēkļos. Tomēr zīdītājiem ir mazāka nozīme nekā putniem vīrusa transmisīvo ciklu uzturēšanā.

Inficēšanās

• Cilvēku inficē odi, sūcot asinis. Infekcija neizplatās no cilvēka uz cilvēku. Vairumā gadījumu Rietumnīlas vīruss izraisa saslimšanu ar vieglu akūtu drudzi. Retos gadījumos attīstās encefalīta simptomātika.

Simptomi

• Rietumnīlas drudzis parasti ir gripai līdzīga slimība. Tas sākas strauji (inkubācijas periods 3 – 6 dienas) ar mērenu vai stipru drudzi, kas ilgst 3 – 5 dienas (retos gadījumos ar divfāzu gaitu). Slimību pavada galvassāpes (bieži frontālas), kakla sāpes, sāpes mugurā, mialģija, artralģija, nogurums, konjunktivīts, izsitumi (aptuveni pusē gadījumu izplatoties no ķermeņa uz ekstremitātēm un galvu), anoreksija, nelabums, sāpes vēderā, diareja un respiratorie simptomi. Reizēm (<15% gadījumos) iespējams akūts aseptisks meningīts vai encefalīts (ar kakla stīvumu, vemšanu, apziņas traucējumiem, miegainību, ekstremitāšu tremoru, izmainītiem refleksiem, krampjiem, parēzēm un komu), mielīts, hepatīts, pankreatīts un miokardīts.

Ārstēšana

• Atveseļošanās ir pilnīga (pieaugušajiem, salīdzinot ar bērniem, tā nav tik strauja un to bieži pavada ilgstošas mialģijas un vājums). Vairums letālu gadījumu bijuši pacientu vidū, kuri vecāki par 50 gadiem. Slimības diagnostikai var izmantot seroloģiskos izmeklējumus – IgM līmeņa noteikšanu serumā.

Profilakse

• Uzliesmojumi parasti ir teritoriāli lokalizēti, atkarīgi no noteiktiem klimatiskajiem apstākļiem. Endēmiskajos rajonos iedzīvotājiem ir labi izteikta sadzīves imunitāte. Pārējās pasaules daļās iedzīvotāji nav aizsargāti, vīrusa cirkulācija tur nav novērota. Vakcīnas nav. Saslimšana nav klasificēta kā sevišķi bīstama.

• Iedzīvotājiem tiek ieteikts valkāt apģērbu, kas aizsargā no odu kodumiem, lietot repelentus, nodrošināt telpas pret odiem, kā arī likvidēt tuvumā esošas peļķes un visas citas stāvoša ūdens krātuves. Iedzīvotājiem tiek lūgts arī, atrodot beigtus putnus – vārnas, sīļus, pūces, vanagus, ērgļus – ziņot par to vietējām veselības aizsardzības iestādēm.

• Vides faktori, ieskaitot cilvēku aktivitātes, kas veicina vīrusa pārnesēju populācijas blīvumu (apūdeņošana, spēcīgi lieti, kam seko plūdi, augstāka temperatūra nekā parasts, un ekoloģisku nišu veidošanās, kas dara iespējamu odu masveida savairošanos) izraisa šīs odu izcelsmes slimības atkārtotu parādīšanos. Globālās sasilšanas scenārijs nākotnē pieļauj siltāka, mitrāka klimata iespēju, kas var radīt odu izplatības un daudzuma pieaugumu. Skartajās teritorijās vajadzētu veikt Rietumnīlas drudža uzraudzību (galveno vīrusa pārnesēju populācijas blīvuma un inficētības līmeņa monitoringu, mugurkaulnieku un ekspozīcijai pakļauto cilvēku grupu seropārbaudes un cilvēku infekcijas slimību plānveida diagnostiku).