Sibīrijas lopu mēris (liesas sērga) 

• Sibīrijas mēris – saslimšana, kas ir zināma no 1788. gada, bet ierosinātājs ir baktērija, kuru 1876. gadā atklājis R. Kohs. L. Pasters 1885. gadā atklāja vakcīnu dzīvniekiem.

Cēlonis

• Cilvēkam saslimšanas avots ir slims vai no šīs slimības kritis dzīvnieks. Slimības ierosinātājs no dzīvnieka uz cilvēku pāriet kontaktceļā, saskaroties ar  – slimo dzīvnieku, ar inficētām izejvielām, gatavo produkciju. Inficēšanās iespējama gaisa un kontaktceļā (caur ievainotu ādu). Inkubācijas periods 2-14 dienas.

• Aerogēnais inficēšanās veids (gaisa – pilienu) iespējams, ja tiek ieelpotas sporas. Tas varētu notikt ādas tehnoloģiskās apstrādes laikā, dzīvnieku ādas ģērēšanas un apstrādes laikā. Ņemot vērā mūsdienu pieredzi, inficēšanās iespējama arī terorisma gadījumā (bioterorisms). Sporas caur bronhu gļotādu nokļūst limfu – asinsvadu sistēmā. Tas rada visa organisma saslimšanu.

Simptomi

• Visbiežāk cilvēks inficējas caur iekaisušu, ievainotu ādu vai caur elpceļiem. Inficētajā vietā uz ādas attīstās Sibīrijas mēra karbunkuls. No sākuma parādās blīvs, sarkans plankumiņš, pēc tam pūslītis, tad čūla ar melnu vidu. Čūlas malās attīstās “meitas” pūslīši, t.i. čūla attīstās plašumā. Pēc tam čūlai apkārt izveidojas uztūkums, kas turpinās 5-6 dienas. Tad seko lēna atpakaļgaitas attīstība, ar strutainu krevelīšu parādīšanos un rētas veidošanos.

Karbunkulam attīstoties, paralēli, palielinās blakus esošie limfmezgli, parasti tie ir nesāpīgi. Retas šīs slimības ādas formas ir:

• 1) edematozā forma (tūskainā) – sākumā attīstās tūska, kas skarot arī dažādas ķermeņa daļas, izveido pūslīšus, kas vēlāk ne ar ko neatšķiras no liela izmēra karbunkula;
• 2) pūslīšu forma – inficētajā vietā attīstās asiņaini pūslīši;
• 3) rožveidīgā forma – liels daudzums baltu pūslīšu, kas vēlāk atveras.

• Ādas formai reti, apmēram 2% gadījumu, ir sarežģīts ģeneralizācijas process. Baktērijas iekļūst limfātisko mezglu aizsargbarjerā un pēc tam attīstās pa visu organismu. Savlaicīga un agrīna antibiotiku kursa uzsākšana izslēdz ģeneralizācijas procesu. To iekļūšana tālāk organismā rada sepsi. Šādā gadījumā, neskatoties uz ārstēšanu, pacienta stāvoklis katastrofāli pasliktinās, attīstās infekciozi – toksiskais šoks, kas var radīt letālu iznākumu.

Ārstēšana

• 1) etioloģiskā ārstēšana – antibiotiku lietošana (penicilīns, tetraciklīns) + specifisks imunoglobulīns;
• 2) simptomātiskā ārstēšana – līdzekļi, kas uztur orgānu funkcijas (sirds-asinsvadu, temperatūras samazināšanas, pretiekaisuma u.c. līdzekļi).

• Ja ir konstatēta slimības ādas forma, tad prognoze visumā ir labvēlīga (mirstība aptuveni 10% gadījumu), taču, ja rodas sepse (pat tad, ja uzsākta tās agrīna ārstēšana) saslimšanas prognoze ir nelabvēlīga.

Profilakse

• Visefektīvākais līdzeklis ir mājas dzīvnieku saslimstības samazināšana un likvidēšana. Stingra veterinārārsta uzraudzība, slimo dzīvnieku iznīcināšana un apglabāšana, kā arī dzīvnieku vakcinācija  Latvijā atrodas lopu kapi, kur apglabāti kritušie dzīvnieki jau no 1. Pasaules kara laika.

• Cilvēkiem, kuri bijuši kontaktā ar slimniekiem, tiek noteikta 2 nedēļu ārsta uzraudzība. Antibiotiku lietošana  profilaktiski  nav efektīva. Taču, ja rodas pirmie saslimšanas simptomi, tiek nozīmētas antibiotikas.