Šizofrēnija – (latīņu – schizophrenia)

• Šizofrēnija ir nopietna psihiska saslimšana, kurai vēl līdz šim nav viena konkrēta izskaidrojuma.

Cēlonis

• Šizofrēnija ir psihiska saslimšana, kurai raksturīgas psihisko funkciju izmaiņas un traucēta realitātes uztvere. Vārds „šizofrēnija” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „psihes sašķelšanās” un atspoguļo šīs slimības raksturīgo īpašību. Ar šo slimību visbiežāk saslimst cilvēki vecumā no 14-30 gadiem. Šizofrēnija cilvēkus skar dažādos veidos – tā var sākties pēkšņi – cilvēks sāk redzēt halucinācijas, dzirdēt balsis, justies slikti, kā arī var saslimt pakāpeniski. Raksturīgi, ka bieži sāk zust interese par apkārt notiekošo, cilvēks kļūst nevērīgs pret sevi, sāk distancēties no ģimenes locekļiem un draugiem. Šīs izmaiņas uzvedībā ir grūti izprotamas apkārtējiem cilvēkiem – it īpaši tad, ja slimība vēl nav diagnosticēta.

• Zināms, ka slimībai ir multifaktoriāla izcelsme. Ar multifaktoriālu izcelsmi saprotama vairāku faktoru (piemēram, ģenētika, smadzeņu bojājums u.c.) kopēja iedarbība uz cilvēku, kā rezultātā rodas slimība. Šizofrēnijas attīstību var ietekmēt arī ikdienas stresori, smagi notikumi cilvēka dzīvē, narkotikas, alkohols vai somatiskas slimības. Šizofrēnija var būt iedzimta, taču tas nenozīmē, ka, ja kāds no ģimenes locekļiem sirgst ar šo slimību, to neizbēgami manto viņa pēcnācēji. Tomēr novērots, ka šizofrēnijas pacientu pēcnācējiem pastāv 10 reizes lielāks risks saslimt ar šo slimību. Neraugoties uz ģenētisko risku, iedzimtības faktori nav vienīgie, kas nosaka slimības attīstību. Šizofrēnijas izpausmes un halucināciju rašanos nosaka ķīmisko vielu disbalanss smadzeņu šūnās, kas rada problēmas normālai smadzeņu darbībai.

Simptomi

• Halucinācijas – Šizofrēnijas pacienti spēj redzēt, dzirdēt, sajust vai izgaršot ko tādu, kas realitātē neeksistē. Balsu dzirdēšana ir viens no biežāk sastopamajiem šizofrēnijas simptomiem. Pacients nerunājot var dzirdēt pats savu balsi, komentējošas, diskutējošas balsis vai savu domu atbalsi.

• Murgi – Tie ir maldīgi uzskati, ko nav iespējams koriģēt ar loģiskiem skaidrojumiem. Līdzcilvēki tos var nesaprast. Pacientam var rasties pārliecinošs uzskats, ka viņš ir, piemēram, vēsturiski svarīga persona. Cilvēks dzird, redz un fantazē par realitātē neeksistējošām lietām.

• Vajāšanas mānija – Slimniekam var likties, ka kāds viņu vajā, izseko un kontrolē.

• Emocionāla vienaldzība – Emocijas kļūst neatbilstošas notiekošajam, notrulinātas vai pakāpeniski izzūd.

• Apātija – Izvairīšanās no draugiem un ģimenes, vēlme palikt vienatnē ar sevi, vispārēja distancēšanās un mērķtiecības zudums.

• Izteikšanās traucējumi (runas nabadzība) – Vārdu krājuma samazināšanās, neloģiski izteikumi un īsi teikumi.

• Uzskatu traucējumi – Slimniekam var likties, ka ģimenes locekļi viņu neizprot, kā rezultātā veidojas naidīga attieksme pret tiem.

• Enerģijas un gribas zudums – Var izpausties kā enerģijas trūkums un neiesaistīšanās apkārt notiekošajos procesos.

• Šizofrēnijai raksturīgajām, tipiskām pazīmēm ir tendence ar laiku pastiprināties un padziļināties. Piemēram, emocionālie traucējumi, kas rodas slimības sākumā un izpaužas interešu zudumā, ar laiku var pāriet emocionālā trulumā. Cilvēki ar šizofrēniju daudz biežāk kļūst vardarbīgi pret sevi, nevis citiem: līdz 40 procentiem šizofrēnijas slimnieku kādreiz mēģina izdarīt pašnāvību.

Ārstēšana

• Pēc iespējas ātrāk jādara visu iespējamo, lai cilvēks saņemtu ģimenes ārsta un psihiatra konsultāciju!

Agrīna ārstēšanas uzsākšana:

• samazina iespējamās sekas: pašnāvību, depresiju vai nelikumīgas darbības;
• palielina atveseļošanās iespēju;
• samazina risku, ka saslimšana izraisīs ilgstošas problēmas cilvēka sociālajā dzīvē.

• Jāpievērš uzmanību cilvēkam, nevis slimībai!

• Izturies pret šizofrēnijas slimnieku kā pret jebkuru citu cilvēku, kuru mīli un atbalsti!

• Saproti, ka ikdienas pienākumu izpilde cilvēkam vairs nav tik viegla kā līdz saslimšanai un sniedz atbalstu, sastopoties ar ikdienas dzīves problēmām!

• Pilnveido sevi, uzzinot pēc iespējas vairāk par slimību, lai varētu dalīties informācijā un palīdzēt kliedēt mītus un pārpratumus!

• Pirmais solis šizofrēnijas ārstēšanā ir tās atpazīšana un adekvātas diagnozes uzstādīšana. Šeit ļoti svarīga ir ārsta kompetence un profesionālā pieredze. Ja ārsts nav eksperts slimības ārstēšanā, viņa pienākums ir nosūtīt pacientu pie cita speciālista. Pēc diagnozes uzstādīšanas ārstēšana jāuzsāk pēc iespējas ātrāk.

Pēc šizofrēnijas konstatēšanas ar šizofrēniju slimajam cilvēkam ir trīs iespējamie tālākās slimības attīstības ceļi:

• recidīvi, jeb atkārtoti slimības saasinājumi;
• remisija, jeb stabila stāvokļa uzlabošanās;
• slimības hronizēšanās. Šizofrēnijas hronizēšanās gadījumā stāvokli pasliktina arvien redzamāki traucējumi līdz izveidojas smaga psihosociāla invaliditāte. Par labvēlīgu zīmi uzskata akūtu slimības sākumu, izteiktus simptomus un acīm redzamus slimību izraisošus faktorus.

Iespējamā šizofrēnijas ārstēšana:

• Hospitalizācija – Cilvēkiem ar akūtiem šizofrēnijas simptomiem var būt nepieciešama terapija stingrā ārstu uzraudzībā.

• Medikamenti – Šizofrēnijas ārstēšanai izmantojamie medikamenti tiek saukti par antipsihotiskiem medikamentiem un tie noregulē ķīmiskos procesus smadzenēs.

• Psihosociālā rehabilitācija – Rehabilitācijas programmās tiek īstenota sociālā un profesionālā izglītošana, lai palīdzētu esošajiem un bijušajiem pacientiem risināt problēmas, labi justies sabiedrībā.

• Individuālā psihoterapija – Ietver regulāras, plānotas sarunas starp pacientu un garīgās veselības speciālistu.

• Ģimenes izglītošana – Ģimenes locekļiem svarīgi izprast šizofrēniju – grūtības un problēmas, kas ar šo saslimšanu saistās. Ģimenei ir svarīgi izzināt iespējas, kā mazināt recidīvu iespējamību.

• Partnera, ģimenes un draugu loma šizofrēnijas pacienta dzīvē – Pirms šizofrēnija tiek diagnosticēta, ļoti svarīgs ir pacienta ģimenes, draugu un partnera atbalsts. Atbalsts bieži veicina profesionālas palīdzības meklēšanu. Cilvēkiem jācenšas labvēlīgi palīdzēt pacientam organizēt savu dzīvi. Lai slimnieks justos labi, nepieciešamas fiziskas un radošas aktivitātes, saskarsme ar draugiem.

• Dažreiz ilgstoša saskarsme ar šizofrēnijas pacientu ir grūts un uztraukumiem pilns process pacienta draugu, radu un ģimenes locekļu vidū. Ģimenei var būt grūti pieņemt radinieka slimību, tās specifiku un viņi reaģē saasināti. Svarīgi, lai slimnieks runātu par savām izjūtām ar tuvajiem cilvēkiem. Lai saslimušajam ar šizofrēniju nerastos vientulības izjūta, nepieciešams atbalsts, nevis kritika un vienaldzīga attieksme no līdzcilvēku puses.

• Bieži slimnieku „vada” halucinācijas un nosaka viņa uzskatus, vada rīcību, tāpēc nevajag strīdēties ar viņu par lietām, kuras izmainīt nav paša slimnieka spēkos – tā jāuztver kā normāla parādība, ar iejūtību uzklausot slimnieku.

• Arī šizofrēnijas slimnieka ģimenei, draugiem un partnerim nepieciešams atbalsts. Cilvēkam jāzina un jājūt, ka viņš nav atstāts viens ar savu problēmu un izjūtām, jāveicina viņa izpratni, ka viņi pie notikušā nav vainojami un līdzcilvēku spēkos ir atbalstīt, uzklausīt un palīdzēt. Līdzcilvēkiem būtiski komunicēt ar cilvēkiem, kuri bijuši kontaktā ar šizofrēnijas slimniekiem, veidojot un apmeklējot atbalsta grupas, kur iespējams dalīties izjūtās un pieredzē.