Cīpslas maksts iekaisums.

Cēlonis

• Tendovaginīts var būt akūts un hronisks, tas rodas galvenokārt apakšdelma un pēdas apvidū. Cēlonis bieži vien ir ilgstoša traumējošu faktoru iedarbība, piemēram, ja veic pārmērīgi biežas, straujas un vienveidīgas kustības vai ja ir fiziskā pārslodze, tendovaginīts var būt arodslimība mašīnrakstītājām, pēdas apvidū tas var rasties pēc ilgstošas staigāšanas.

• Tendovaginītu var izraisīt arī infekcijas slimības — bruceloze, reimatisms, tuberkuloze.

Simptomi

• Pēc cīpslas maksts ievainojuma var izveidoties strutains tendovaginīts, visbiežāk plaukstas apvidū. Tendovaginītam raksturīgas sāpes, pietūkums, kustību traucējumi, paaugstināta t. Iekaisumam mazinoties, uz cīpslas maksts iekšējās virsmas dažkārt var rasties nelīdzenumi, kas traucē cīpslas slīdēšanu, veicot kustības, dzirdama un jūtama krakšķēšana (krepitējošais tendovaginīts). Dažreiz cīpslas maksts siena sabiezinās un cīpslas maksts sašaurinās (stenozējošais tendovaginīts,; biežāk tas novērojams īkšķa apvidū.

Ārstēšana

• Ja tendovaginītu radījusi pārpūle — miers, cieša nosaitēšana, siltuma procedūras, pretsāpju līdzekļi. Ārīgi lieto medikamentus, stipru sāpju gadījumā veic blokādi, ja tendovaginīta cēlonis ir infekcia, tad ārstē pamatslimību, strutainu tendovaginītu ārstē ķirurģiski.

Profilakse

• Jāizvairās no locītavu pārpūles, kuru var radīt vienveidīgas, straujas kustības, īpaši bez pakāpeniskas pierašanas. Sporta veidos, kur iespējama īslaicīga pārslodze, piemēram, svarcelšanā, nosaitē locītavu starp apakšdelmu un plaukstu, kā arī pēdas locītavu.