Vitamīni

• Dažādas ķīmiskas dabas organiskie savienojumi, kas nepieciešami cilvēku uzturā ļoti niecīgā daudzumā salīdzinājumā ar galvenajām uzturvielām (olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, minerālvielām), lai normāli norisētu dzīvības procesi.

• Vitamīni cilvēka organismā neveidojas vai arī veidojas nepietiekamā daudzumā. Vitamīnu pirmavots ir augi. Cilvēki vitamīnus uzņem ar augu vai dzīvnieku izcelsmes uzturlīdzekļiem. Vitamīnu veidošanā piedalās arī mikroorganismi gremošanas traktā. Ja cilvēka organisms kādu vitamīnu saņem par maz, attīstās hipovitaminoze, bet, ja uzturā vitamīni nav nemaz, rodas avitaminoze.

• Hipovitaminozes rodas arī kuņģa un zarnu darbības traucējumu gadījumā, jo zarnās notiek vitamīnu uzsūkšanās, kā arī vairāku vitamīnu sintēze zarnu mikrofloras darbības rezultātā. Pārāk lielas vitamīnu devas rada organismā vielmaiņas traucējumus — hipervitaminozi. Vielmaiņā vitamīni piedalās ar fermentu starpniecību, jo daudzi vitamīni ir obligāta fermentu molekulas sastāvdaļa, bez kuras tie nevar normāli funkcionēt. Bet organismā gandrīz neviena ķīmiska reakcija nespēj norisināties bez fermentu kā bioloģisku katalizatoru piedalīšanās.

• Atklāti apmēram 30 vitamīni. Tos apzīmē ar latīņu alfabēta burtiem, ķīmiskiem nosaukumiem un to saīsinājumiem. Vairākiem vitamīniem ir tuva ķīmiskā uzbūve un bioloģiskā Iedarbība, tāpēc tos apvieno grupās. Dažiem vitamīni (vitamīni, d) ir provitamīni — ķīmiskie savienojumi, no kuriem organismā ķīmisku pārvērtību ceļā veidojas vitamīni.

• Gandrīz visus vitamīni iegūst rūpnieciski no augu un dzīvnieku izcelsmes produktiem vai arī sintezē ķīmiski. Sintēzes gaitā vitamīni molekulā mainot dažu ķīmiski aktīvo grupējumu raksturu, var iegūt antivitamīnus — savienojumus, kam uz organismu ir pretēja iedarbība nekā vitamīniem.

• Vitamīnus iedala ūdenī šķīstošos un taukos šķīstošos. Atkarībā no vitamīnu šķīdības tie saistīti ar dažādiem uztura komponentiem. Ūdenī šķīstošie vitamīni ir neizturīgi pret karsēšanu, īpaši gaisa klātbūtnē un sārmainā vidē. To krājumi organismā nav lieli, tāpēc tie jāuzņem ar uzturu ik dienas. Taukos šķīstošie vitamīni ir daudz izturīgāki, un organismā uzkrājas to rezerves. Tomēr arī tie jāuzņem regulāri.

• Uzturā jābūt visiem vitamīniem, jo katram no tiem organismā ir sava noteikta funkcija. Ūdenī šķīstošie vitamīni (c un p vitamīni, b grupas vitamīni) c vitamīnu (askorbīnskābes) konkrētā loma organisma dzīvības procesos vēl nav pilnīgi noskaidrota.

• C vitamīniem ir svarīga nozīme oksidācijas procesu regulācijā, saistaudu olbaltumvielu veidošanā, tāpēc vitamīnu nepietiekamības gadījumā asinsvadu sienas kļūst trauslas un viegli bojājas. Nepilnīgi veidojas arī zobi un kaulaudi, zūd ēstgriba, samazinās ķermeņa masa, rodas locītavu bojājumi, asinsizplūdumi, vispirms smaganās un zemādas saistaudos. C vitamīnu trūkums uzturā izraisa c avitaminozi — skorbutu. C vitamīni stipri palielina organisma pretestību infekciju slimībām.

• Svaigi un pareizi konservēti augļi un ogas, dārzeņi (ļoti daudz c vitamīni ir rožu augļos, upenēs, sarkanajos piparos). Viens no svarīgākajiem c vitamīnu avotiem ikdienas uzturā ir kartupeļi un skābēti kāposti, kaut arī tajos vitamīnu ir nedaudz.

• C vitamīni viegli oksidējas gaisa, skābekļa klātbūtnē, ja sagrieztus dārzeņus tūlīt nevāra, ja mizotus dārzeņus ilgi tur ūdenī, vāra vaļējā traukā, gatavu ēdienu uzglabā vairāk par 2 stundām, kā arī ja ēdienu atkārtoti silda. C vitamīni preparāts ir askorbīnskābe. C vitamīni rezervju organismā nav, dienas deva tam ir daudz lielāka nekā citiem vitamīni — apmēram 75 mg, bet grūtniecēm, mātēm, kas baro bērnu ar krūti, infekcijas slimniekiem — 100 — 150 mg.

• P vitamīnu (bioflavonoīdu) trūkums uzturā palielina sīko asinsvadu trauslumu un caurlaidību, tāpēc asinis izplūst apkārtējos audos. P vitamīni nostiprina sīko asinsvadu sienas, veicina c vitamīnu izmantošanos. P vitamīnu avots: citrusaugi, upenes, rožu augļi. No griķu lapām iegūst p vitamīnu preparātu rutīnu. Dienas deva — apmēram 50 mg.

• B grupas vitamīni : b1, b2, b6, b,2, b,5, folijskābe, biotīns, pantotēnskābe, pp vitamīns. B1 vitamīna (tiamīns, aneirīns) savienojumā ar fosforskābi ietilpst noteiktā fermentā, kas piedalās ogļhidrātu maiņā.

• Ja b1 vitamīni trūkst, ogļhidrātu noārdīšanās reakcijas nenotiek līdz galam un organismā uzkrājas to maiņas starpprodukti, kas kairina audus un rada iekaisumu. B1 avitaminoze ir beriberi slimība. B1 hipovitaminozei raksturīgs nervu sistēmas vājums, nogurums, pastiprināta uzbudināmība, muskuļu vājums, paātrināta sirdsdarbība. Bi vitamīnus satur graudaugi, sevišķi graudu ārējais apvalks un dīglītis. Dienas deva — 1,5—2 mg, bet, ja uzturā lieto daudz cukura un cietes, arī b1 vitamīni jāsaņem vairāk.

• B2 vitamīni (riboflavīns) ietilpst fermentsistēmās, kas nodrošina audu elpošanu, piedalās ogļhidrātu un olbaltumvielu maiņā. B2 avitaminoze cilvēkiem sastopama ārkārtīgi reti, jo zināmu daudzumu šā vitamīna regulāri ražo zarnu mikroorganismi. B2 hipovitaminozes gadījumā rodas ādas un gļotādas iekaisumi, pavājinās redze un asins formelementu veidošanās. Pie b grupas vitamīniem pieskaita b15 vitamīnus (pangamskābi). Tas ir aknās, raugā, graudu ārējā kārtā un citur. Klīnikā tā kalcija sāli lieto dažu vielmaiņas traucējumu ārstēšanai.

• Folijskābe (bc vitamīni) piedalās eritrocītu veidošanā, jo nodrošina tiem nepieciešamo nukleīnskābju sintēzes reakciju norisi. Nedaudz folijskābes sintezē arī zarnu mikroflora. Folijskābes hipovitaminoze var rasties, ja lietotas antibiotikas, kas iznīcina zarnu mikrofloru, kā arī uzsūkšanās traucējumu un aknu slimību gadījumā. Daudz folijskābes ir raugā, aknās, nierēs, bietes, pētersīļos, kartupeļos.

• Biotīns (h vitamīni) organismā nepieciešams normālai taukskābju sintēzei, to producē zarnu mikroflora. Biotīns ir pienā, dārzeņos (kāpostos, spinātos).

• Pantotēnskābe (b3 vitamīni) nepieciešama daudzu svarīgu fermentu veidošanai; šie fermenti, nodrošinot skābju atlikumu pārnešanas reakcijas, piedalās ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku maiņā. Pantotēnskābe ir viens no dabā visvairāk izplatītajiem vitamīni, ietilpst gandrīz visos augu un dzīvnieku Izcelsmes uzturlīdzekļos (raugā, graudu apvalkos, nierēs, aknās, olas, gaļā, ikros). Pantotēnskābi sintezē arī zarnu mikroflora, tāpēc b3 avitaminoze rodas ļoti reti. Pp vitamīni (nikotīnskābes amīds) piedalās ļoti daudzu svarīgu oksidācijas fermentu veidošanā organismā.

• Tāpēc šā vitamīna pilnīgs trūkums rada smagu slimību — pelagru. Rodas cns un gremošanas orgānu darbības traucējumi, specifiski ādas un gļotādas iekaisumi. Ar pelagru slimo rajonos, kur iedzīvotāji pārtiek galvenokārt no kukurūzas. Tās olbaltumvilās ir ļoti maz aminoskābes triptofāna, no kā organisms spēj veidot pp vitamīnus.

• Taukos šķīstošie vitamīni (a, d, e, k) ietilpst galvenokārt dzīvnieku izcelsmes uzturlīdzekļos, bet šo vitamīnu provitamīnus satur daudzi augu izcelsmes uzturlīdzekļi.

• Vitamīna A (retinola) iedarbība uz organismu ir ļoti dažāda. Tas nepieciešams organisma normālai augšanai, šūnu vairošanās procesiem (tāpēc to sauc arī par augšanas vitamīni), normālai redzei. Vitamīna trūkums var izraisīt vistas aklumu (hemeralopiju), kas ir viena no agrīnajām vitamīnu hipovitaminozes izpausmēm. Ada kļūst sausa, viegli lobās, arī mati kļūst sausi, trausli un pastiprināti izkrīt. Parasti A hipovitaminoze attīstās ļoti lēni, jo organismā A vitamīni spēj uzkrāties iekšējos orgānos, galvenokārt aknās. Ar augu izcelsmes uzturlīdzekļiem organisms saņem karotīnu, kas cilvēka organismā pārvēršas par A vitamīnu (tauku klātbūtnē no divām daļām karotīna veidojas viena daļa a vitamīni). Karotīns ir burkānos (9 mg%), sarkanajos piparos (10 mg%), skābenēs (8 mg%), lokos (6 mg%), tomātos (2 mg%), aprikozēs (2 mg%), ābolos (0,1 mg%). Vitamīna dienas deva 1,5 — 2 mg; karotīna — apmēram 2 reizes vairāk.

• D vitamīni (kalciferoli; d2 vitamīni — ergokalciferols, d3 vitamīni — holekalciferols) organismā regulē fosfora un kalcija maiņu, sekmē to uzsūkšanos no zarnām un nogulsnēšanos kaulos, nodrošinot skeleta normālu attīstību. D vitamīna trūkums bērnībā rada kaulu attīstībās traucējumus — rahītu. D2 vitamīns veidojas ultravioletā starojuma ietekmē zemākajos organismos, piemēram, rauga sēnēs. D3 vitamīna galvenais avots — zivju eļļa; nedaudz d3 vitamīns ir liellopu un cūku aknās, olas dzeltenumā. D3 vitamīni spēj veidoties ultravioletā starojuma ietekmē cilvēka ādā no provitamīna, kas sintezējas aknās no holesterīna. Šeit izveidojies vitamīns tiek iznēsāts pa visu organismu, tāpēc labākais līdzeklis pret rahītu ir bērna regulāra apsauļošana.

• Svarīgi ir ievērot arī pareizu kalcija un fosfora attiecību uzturā (organismam visvairāk piemērota tā ir pienā), jānovērš kuņģa un zarnu darbības traucējumi, kas kavē uzsūkšanās procesus. Ilgstošas, lielas d vitamīna devas palielina kalcija daudzumu asinīs, kalcijs izgulsnējas asinsvados, nierēs u.c. orgānos. Vienreizēja liela d vitamīna deva rada ēstgribas trūkumu, vemšanu.

• Visvairāk d vitamīna vajag zīdaiņa vecumā; arī sievietēm grūtniecības un bērna zīdīšanas periodā.

• E vitamīni (tokoferoli) palīdz nodrošināt gludās un šķērssvītru muskulatūras normālu darbību. Tāpēc e vitamīnam liela nozīme arī normālā grūtniecības norisē. E vitamīna hipovitaminozei raksturīga muskuļu distrofija un vājums, spontāni aborti, priekšlaicīgs eritrocītu sabrukums. Dienas deva — 3 — 4 mg.

• K vitamīni (filohinons) nodrošina asins recēšanas normālu norisi, jo piedalās vairāku bioloģiski aktīvu, šim procesam nepieciešamu vielu sintēzē. Ja uzturā trūkst k vitamīni (to gan ražo arī zarnu mikroflora), pamazinās asins recētspēja, rodas asinsizplūdumi zem ādas un iekšējos orgānos. K vitamīna deficīts cilvēka organismā attīstās ļoti reti, izņemot gadījumus, kad ir traucēti uzsūkšanās procesi zarnās.

• K vitamīni un tā sintētisku preparātu vikasolu lieto asiņošanas profilaksē un hroniskā asiņošanas gadījumā. K vitamīnu satur gandrīz visu augu lapas (daudz lucernā, spinātos, lapu dārzeņos), olas, piens, aknas. Dienas deva 2 mg.