Psihiska darbība, kas noris zem apziņas sliekšņa un nav pakļauta tiešai apziņas kontrolei.

• Zemapziņa nepārtraukti un ļoti ekonomiski uztver, pārstrādā, uzkrāj un reproducē milzīgi daudz derīgas informācijas un līdz ar to nodrošina pašreizējo un gaidāmo situāciju daudzpusīgu atspoguļošanos smadzenēs, turklāt netraucējot ar apziņu saistīto psihisko darbību, jo tikai neliela zemapziņas informācijas daļa nonāk apziņā.

• Zemapziņa ar savām neizsmeļamajām informācijas un rīcības variantu rezervēm aktīvi piedalās apziņas izvirzīto problēmu risināšanā un lēmumu pieņemšanā. Daļa zemapziņas satura nonāk apziņā viegli, daļa — ar grūtībām un tikai īpašos apstākļos (piemēram, hipnozē), bet daļa apziņai praktiski nav pieejama.

• Sen aizmirsti iespaidi, domas, emocijas zem apziņas sliekšņa vēl joprojām darbojas gan savstarpēji, gan kopā ar neseniem atmiņas faktiem, veidojot jaunas atziņas un ievirzes, kas pilnīgi negaidīti var palīdzēt atrisināt līdz tam neatrisināmus uzdevumus un problēmas, tā bieži notiek arī zinātniskos pētījumos un mākslinieciskā jaunradē, kad zemapziņas nobriedis atrisinājums pēkšņi nonāk apziņā, tā ka atliek to tikai izteikt citiem saprotamā valodā.

• Zemapziņā notiekošo psihisko procesu loģika principā neatšķiras no apziņas psihisko procesu loģikas, tieši tas dod iespēju zemapziņas aktivitātes rezultātus auglīgi izmantot apzinātajā darbībā, tāpēc kļūdaini ir pretstatīt apziņu zemapziņā kā principiāli atšķirīgus psihiskās darbības veidus, īstenībā tie viens otru papildina.

• Zemapziņas uzkrāto pieredzi plaši izmanto intuitīvā domāšana, kur apziņa piedalās vienīgi risināmā uzdevuma un atbildes formulēšanā, bet viss sarežģītais informācijas pārstrādes process noris zem apziņas sliekšņa, tā ka šī procesa laikā apziņa spēj risināt citus uzdevumus, tādējādi intuīcija no parastās domāšanas, no prāta apsvērumiem atšķiras tikai ar to, ka intuīcijā informācijas pārstrāde un uzdevuma atrisināšana notiek galvenokārt zemapziņā, turpretī parastajā domāšanā — apziņā.

• Sistemātiski pārbaudot intuīcijas ieteiktos risinājumus ar prāta apsvērumiem un dzīves pieredzē, cilvēks iemācās atšķirt problēmas, kuru risināšanā viņš var paļauties uz intuīciju, no problēmām, kuras risinot nevar paļauties uz intuīciju, tādējādi, sistemātiski kontrolējot un precizējot intuīcijas rezultātus ar apzinātu domāšanu un sabiedrisko praksi, cilvēks spēj stipri pilnveidot savu intuīciju.

• Agrāk, it īpaši bērnībā, gūtie spilgtie iespaidi, vērtību kritēriji, ieradumi, kaut arī sen aizmirsti, zemapziņā ne vien saglabājas, bet arī ietekmē izturēšanos un pieeju problēmām visā mūžā, tāpēc, lai iepazītu cilvēka personību, tas jānovēro ne vien situācijās, kur dominē apzināta darbība, bet arī situācijās, kur cilvēka rīcībā un nostājā atklājas zemapziņas veidotā psihiskā darbība, ievirzes un reaģēšanas īpatnības, tik vispusīgi iepazīt cilvēka personību nepieciešams, piemēram, ārstam psihoterapeitam un psihiatram.

• Fizioloģiskās norises, kuru rezultāts ir zemapziņa, un norises, kuru rezultāts ir apziņa, lokalizētas vienās un tajās pašās galvas smadzeņu neirālajās struktūrās. Kļūdains ir priekšstats, ka ar apziņu saistītie nervu procesi lokalizēti lielo pusložu garozā, bet ar zemapziņu saistītie — zemgarozā. Tomēr funkcionālie sakari ar zemgarozas neirālajās struktūrās lokalizēto afektu, dziņu un instinktu aktivitāti zemapziņas procesiem ir tiešāki un intensīvāki nekā apziņas procesiem.